Riepas čīkst.
Dzinēji rūc pilnīgā sinhronizācijā.
Tad—
Caur logiem ielauzās gaisma.
Apžilbinošs. Balts. Vardarbīgs.
Visi pagriezās uz logiem, kad melni SUV ar ķirurģisku precizitāti iebrauca pie ēkas un izveidoja sienu starp restorānu un ārpasauli.
Durvis netrāpīja.
Tās atvēra vienlaikus.
Vīrieši iznāca — ātri, pārliecināti, saskaņoti. Tumši uzvalki. Austiņas. Ieroči bija redzami nedaudz par ilgi, lai to varētu uzskatīt par nejaušību.
Telpā neviens neelpoja.
Motobraucēja sejā parādījās smaids.
Ne pilnībā.
Tieši tik, cik vajag.
Vecais vīrs beidzot piecēlās.
Lēnām… viņš pacēla skatienu.
Ne jau SUV.
Pie motobraucēja.
Acu kontakts.
Nenovēršot skatienu.
Protams.
No kaut kur aiz letes atskanēja viesmīles balss, kas bija tikpat kā neskaidra kā gaisa plūsma—
„Ak, Dievs… tas taču ir gubernatora apsardzes konvojs.“
Vārdi neizskanēja maigi.
Viņi trāpīja.
Grūti.
Motobraucējs atkāpās.
Vienkārši viens solis.
Bet ar to pietika.
Pietiekami, lai pateiktu visu to, ko viņa smiekli vairs nespēja.
Spieķis joprojām gulēja uz grīdas starp viņiem.
Nepieskāries.
Tagad tas vairs nav svarīgi.
Jo vīrs, par kuru viņi izsmējās…
Viņš nekad nebija vienkārši vecs vīrs.
Un restorāna loga atspuldzē, kad pie galda tuvojās eleganti tērpti cilvēki…
Vara jau bija mainījusi īpašniekus.