Fotogrāfija Akornas ielā
Akornas iela bija klusa tā, kā dažkārt mēdz būt vecās ielas — ne tukša, vienkārši klusa.
Siltā vēlās pēcpusdienas gaisma pārpludināja šaurās bruģakmens ieliņas un garās dzintara krāsas joslās uzkāpa uz sarkano ķieģeļu rindu mājām. Dzelzs laternas metās garas ēnas pāri ieliņai. Sausas lapas klusi berzējās gar akmeņiem, kad vien tās skāra vēsais rudens vējš. Kāds tūrists to, iespējams, būtu nosaucis par skaistu.
Nātans Vaitakers gāja cauri tam, it kā skaistums ar viņu nebūtu nekāda sakara.
Viņš bija garš un slaids, tērpies melnā uzvalkā zem tumša vilnas mēteļa, un viņa nospodrinātie kurpes klusi klakstēja pret bruģakmeņiem. Viņa sejā bija redzama tāda stingra, savaldīga mierīguma izpausme, kāda piemīt vīrietim, kurš gadiem ilgi publiski nesis sēras, neļaujot tām izpausties. Viņa žoklis bija izteikts. Acīs bija redzams nogurums un nemiers. Laiku pa laikam viņa roka slīdēja uz mēteļa iekšpusi, nevis meklējot tālruni vai atslēgas, bet vienīgo lietu, ko viņš joprojām nesa visur līdzi.
Maks.
Tajā nebija naudas.
Bez vizītkartēm.
Nav autovadītāja apliecības.
Tikai viena fotogrāfija.
Jauna sieviete, kas smaida pret vēju.
Karolīna.
Gadu gaitā viņš bija skatījies uz to attēlu tik daudz reižu, ka tā kontūras bija sākušas izplūst. Viņš to nesa tāpat, kā citi vīrieši nēsā lūgšanas.
Viņš bija jau pusceļā pa celiņu, kad no viņa mēteļa iekšējās kabatas izslīdēja maku. Tas klusi nokrita aiz viņa un apstājās ar plakano pusi uz akmeņiem.
Nātans to nemaz nepamanīja.
Uz ietves malas, netālu no kādas rindu mājas kāpnēm, maza meitene redzēja, kā tas nokrita.
Viņai bija septiņi, varbūt astoņi gadi, viņa bija maza un modra, ar tumšiem cirtiņiem, noskrāpētiem ceļgaliem un vienkāršiem rudens apģērbiem — džemperis pār nēsātu kleitu, nolietotas kurpes, sejas izteiksme, kas bija pārāk spilgta, lai ilgi kaut ko noslēptu. Viņa tur stāvēja viena pati, gaidot ar to nemieru, kas raksturīgs bērniem, kad pieaugušajiem iekšā aizkavējas pārāk ilgi. Brīdī, kad viņa ieraudzīja, ka maku ir nokritis uz zemes, viņa ātri noliecās, pacēla to un paskatījās uz ielas pusi, kur atradās vīrietis, kurš to bija pazaudējis.
Viņš turpināja iet.
Viņa atvēra maku, domājot tikai to, lai redzētu, kam tas pieder.
Tad viņa sastindzās.
Tur iekšā bija tikai viena fotogrāfija.
Viņas mātes jaunāka versija, smaidoša.
Meitenes seja pilnībā mainījās. Vispirms apmulsums. Tad atpazīšana. Un tad – neliels, elektrisks trieciens, kāds rodas bērnam, kad viņš saprot, ka pasaule kļuvis vēl dīvaināka nekā pirms sekundes.
Viņa pacēla galvu un paskatījās vīrieša muguras virzienā.
„Kungs…“ viņa skaidri uzrunāja. „Kāpēc jums ir mana mammas fotogrāfija?“
Nātans apstājās pa vidu kāpnēm.
Viņš nepagriezās uzreiz. Uz īsu brīdi šķita, ka viss viņa ķermenis sastindzis, it kā vārdi būtu skāruši kādu slēptu vietu un viņam vajadzēja laiku, lai saprastu, vai viņš tos patiešām dzirdējis.
Tad viņš strauji pagriezās.
„Kas?“
Bērns stāvēja tur, pie krūtīm turēdama atvērtu maku.
Ielas otrā galā soļi kļuva straujāki.
Redzeslokā parādījās sieviete, kas devās uz kāpnēm, abās rokās turot pārtikas maisiņus, zem vienas rokas iebāztu kartona kasti, kā arī maizes klaipu un papīrā ietītu saiņiņu, kas draudēja izslīdēt. Viņai bija nedaudz pāri trīsdesmit, viņa bija slaida, un to nogurumu, ko nespēja noslēpt pat laba kaulu uzbūve, varēja skaidri saskatīt. Viņas tumšie mati bija īsāki nekā agrāk. Viņa valkāja vienkāršu rudens mēteli pār džemperi, un viņas kustībās bija jūtama piesardzība, it kā dzīve būtu iemācījusi viņai gaidīt nepatikšanas, pirms tās vēl ir redzamas.
«Lily, nāc šurp,» viņa sauca, balsī jau skanot steidzīgumam. «Tūlīt.»
Nātans dzirdēja šo vārdu, bet tajā brīdī viņš vairs īsti neko nedzirdēja, izņemot asins pulsēšanu ausīs.
Bērns pagriezās pret sievieti.
Nātans sekoja viņas skatienam.
Un pasaule sabruka.
Viņš pirmo reizi skaidri ieraudzīja viņas seju.
Gadi bija viņu mainījuši. Tagad viņas vaigiem bija izveidojušās dziļākas bedrītes, ap acīm redzama noguruma pēdas, bet mutē – piesardzība. Taču nekas pasaulē nespēja mainīt to, ko viņš sajuta līdz pat kaulu smadzenēm.
Viņš nobālēja.
