Zvans no Viktora Vikai bija negaidīts. Viņi oficiāli nebija šķīrušies, bet jau apmēram 10 gadus dzīvoja dažādās pilsētās. Viktors divreiz gadā sūtīja naudu, ieradās svētkos – un atkal devās atpakaļ. Vika jau bija pensijā, bet Viktors turpināja strādāt. Viņš teica, ka nevar pamest labi apmaksātu amatu un turpinās tā līdz pensijai. Vika it kā bija pieradusi pie šādas kārtības, tomēr vientulība bieži lika par sevi manīt. Meita jau sen bija precējusies un dzīvoja atsevišķi. Viņa bija dāvājusi vecmāmiņai divus mazbērnus – tas bija viņas dzīves prieks. Un tagad – Viktors atgriezās.
Sieva gatavoja ēdienu virtuvē, gaidot vīra atnākšanu. Kad atskanēja zvans, Vika atvēra durvis un sastingu uz vietas. Blakus vīram stāvēja apmēram piecgadīgs zēns. — Kas tas ir, Viktor? — Tas ir mans dēls… Vika gandrīz zaudēja samaņu. — Vika, kas ar tevi noticis? — Esi prom! Kā tu varēji tā rīkoties! Kāda kauns vecumā. Šajā brīdī Vika atcerējās, ka gribēja aizskriet uz veikalu, uzvilka mēteli un izskrēja. Gāja, pastāvīgi pie kaut kā turēdamās. Atcerējās… Viktors aizbrauca, jo zaudēja darbu dzimtajā pilsētā. Pastāvīgi teica, ka nopelnīs naudu un atgriezīsies.
„Bet, ja es tolaik būtu viņu atturējusi, teikusi, ka pati atradīšu darbu, varbūt viņš nebūtu aizbraucis.“ Tā es atgriezos mājās. Kad ienācu, vīrs sēdēja virtuvē, neizģērbies no jakas. Zēns gulēja priekšnamā. – Un kur ir viņa māte? – Nesen gāja bojā autoavārijā. Vika, es saprotu, ka toreiz nevajadzēja braukt. Varētu arī šeit atrast kādu papildu darbu. Bet Vika negaidīja, kamēr viņš pabeigs. Paņēma zēnu rokās un nesa uz guļamistabu. – Guļ, guļ, mazulīt… Viktors piegāja klāt un apskauda viņus. Zēns atvēra acis, paskatījās uz Viku un jautāja: – Tu būsi mana mamma? – Būšu, dēliņ…
