Pēdējā vēlēšanās
Aukstais lietus vienmuļi sitās pret kafejnīcas markīzi, noskalojot krāsas no vakara pilsētas. Marks sēdēja savā krēslā, sajūtot, kā kāju tirpums pāriet smagā, ierastajā tukšumā. Viņam šī pasaule jau sen bija kļuvusi pelēka, ierobežota ar dzelzs riteņu rāmjiem un garāmgājēju žēlīgajiem skatieniem.
Oficiānte, kas stāvēja pie durvīm, novērsa skatienu, slēpjot asaras, kas bija uzkrājušās acīs. Viņa redzēja viņu šeit katru vakaru — vientuļu, sastingušu, it kā pieminekli saviem nepiepildītajiem sapņiem.
Pēkšņi no lietus plīvura parādījās maza figūriņa. Meitene vieglā sarkanā kleitiņā, basām kājām, ar caur un cauri slapjiem matiem, piegāja pie viņa gandrīz bez trokšņa. Viņa neraudzījās uz viņa nekustīgajām kājām ar šausmām vai līdzjūtību. Viņa redzēja tikai viņa acis — pilnas ar klusu sāpi.
Viņa maigi uzlika savu plaukstu uz viņa rokas. Viņas pirksti bija ledaini, bet pieskāriens apdedzināja Marku stiprāk par uguni. Meitene aizvēra acis un salika rokas lūgšanā.
— Dieviņ, lūdzu, — viņa čukstēja tik klusi, ka skaņa gandrīz pazuda lietus troksnī, — dari tā, lai šī vīrieša kājas atkal varētu staigāt. Un lai viņš būtu laimīgs.
Marks apstājās. Viņš gribēja viņai teikt, ka brīnumu nav, ka ārsti jau sen ir izteikuši spriedumu, bet vārdi aizķērās rīklē. Šajā brīdī pa viņa vaigu noritēja asara — pirmā daudzu gadu laikā. Viņš pēkšņi sajuta dīvainu, aizmirstu siltumu, kas izplatījās pa ķermeni. Tas nebija fizisks dziedināšanas brīnums, tas bija kaut kas daudz lielāks.
Meitene atvēra acis un pasmaidīja. Viņas skatienā bija tik daudz tīras gaismas, ka pilsētas pelēkās ielas uz brīdi šķita pārpludinātas ar sauli. Viņa pamāja viņam kā vecam draugam un tikpat ātri pazuda miglā, atstājot aiz sevis tikai vieglu lietus un cerības aromātu.
Fināls
Pagāja vairāki mēneši. Tajā pašā vakarā, kad pilsētu atkal pārklāja lietus, pie kafejnīcas durvīm piegāja vīrietis. Viņš gāja lēnām, balstoties uz spieķi, bet pārliecinoši. Marks apstājās tajā pašā vietā, kur kādreiz stāvēja viņa ratiņkrēsls, un paskatījās uz debesīm.
Viņš zināja, ka priekšā ir garš rehabilitācijas ceļš, bet vissvarīgākais brīnums jau bija noticis. Mazā meitene viņam atdeva ne tikai spēju kustēties — viņa atdeva viņam ticību tam, ka pat visdrūmākajā dienā kāds var vienkārši lūgties par tavu laimi.
Marks iegāja iekšā, pasūtīja divas karstās šokolādes un apsēdās pie loga, skatoties uz ielu. Viņš ticēja, ka kādu dienu viņa atkal iet garām, un šoreiz viņš pats varēs piecelties, lai viņai pretim.
