Anna vienmēr uzskatīja, ka mājas ir viņas patvērums. Bet tajā vakarā sienas, šķita, ap viņu noslēdzās. Viņa iegāja virtuvē, nogurusi pēc garas dienas, un dzirdēja klusas balsis un savas vedeklas Kasijas smiekus, kurus nevarēja sajaukt ar neko citu.
– Anna, tu atgriezies agri, – teica Kasja vieglā, gandrīz izsmējošā tonī.
Anna apstājās. — Es tikko atgriezos no darba…
Aiz Kasijas muguras durvīs parādījās Barbara, Annas svainiene, un viņas acis bija asas kā naži. „Zini, Anna, daži no mums palīdz saimniecībā, neko nesūdzoties,“ viņa teica, sakrustojot rokas uz krūtīm.
Anna sajuta, kā sirds viņai saspringa. „Es palīdzēju. Vienmēr.“
„Ak, jā, bet ne tā, kā mēs,“ teica Barbara, smaidot.
Pirms Anna paspēja atbildēt, viņa saprata šīs tikšanās patieso būtību: Kasja noliecās pārāk tuvu un kaut ko čukstēja vīram Mihailam ausī. Annai saspringa vēders. Viņa redzēja, kā viņi flirtē, kā notiek maigi pieskārieni, un to, ka viņas vīrs neattālinājās uzreiz.
„Mihails…“ Annas balss trīcēja.
Viņš pagriezās, plaši izplešot acis. Smaids, kas kādreiz lika viņas sirdij sirdīties, bija pazudis, to aizstājot kaut kas skarbs. – Visi ārā, – viņš skarbi teica. Kasja un Barbara apmainījās pārsteigtiem skatieniem. „Izkļūstiet no mājas. Tūlīt.“
Telpā iestājās klusums, ko pārtrauca vienīgi Annas nevienmērīgā elpa. Kasja sasprindzināja žokļus, bet Barbaras seju pārņēma sašutums. Viņas aizgāja, kaut ko murminot zem deguna, bet kaitējums jau bija nodarīts.
Mihaels aizvēra durvis un pagriezās pret Annu, viņa sejas izteiksme kļuva maigāka. Viņš viņu cieši apskāva. „Man tik ļoti žēl, ka tev nācās to redzēt,“ viņš čukstēja. „Es neļaušu viņiem atkal izrādīt necieņu pret tevi — vai pret mums.“
Anna piekļāvās viņam, pa viņas vaigiem ritēja asaras. „Es nezinu, vai es vēl kādam varu uzticēties,“ viņa atzina. „Es domāju, ka šī ģimene… ka mēs…“
Viņš maigi noskūpstīja viņai uz pieres. „Mēs to izlabosim. Kopā.“
Ārā nakts bija klusa, bet iekšēji Anna sajuta nodevības smagumu un vāju cerības staru. Viņa gaidīja viņa bērnu, viņu bērnu, un, neraugoties uz sāpēm, viņā sāka augt apņēmība. Viņa aizsargās savu ģimeni. Viņa pieprasīs cieņu. Un, kas ir vissvarīgāk, šajā cīņā viņa vairs nekad nepaliks viena.
