Mana vīra balss pārgrieza gaisu kā asmens, un pie galda iestājās klusums, kamēr „Safīra zāles“ zelta lustras mirgoja virs baltajām lilijām. Tajā mirklī es sapratu, ka tas nebija spontāns izvirdums, bet gan rūpīgi izplānota akcija, ko bija sarīkojusi visa viņa ģimene.
Vakariņas bija sarīkojusi mana svainmāte Gladisa Vitloka, aizbildinoties ar savas kuģniecības impērijas uzņēmuma jubilejas svinībām. Viņa bija solījusi intīmu vakaru, taču viņas izpratnē par intimitāti vienmēr ietilpa pilsētas domes deputāti, lobisti un pūlis sabiedrības personu, kuru vienīgais mērķis bija glaudīt ģimenes ego.
Es biju septiņus gadus precējusies ar Konrādu Vitloku — pietiekami ilgi, lai atšifrētu katru viņa žokļa kustību un katru plēsīgo smaida līkumu. Šovakar kaut kas šķita aukstāks — sākot no tā, kā mans svainis Trojs nemitīgi smējās, iedzerot viskiju, līdz pat tam, kā Glādisa mani vēroja ar tādu atturīgu ziņkāri, kāda piemīt zinātniekam, kas piesprauž tauriņu.
