Viņa paskatījās uz medmāsu, uz apsargu pie lifta, uz vecāku sievieti adītā džemperī, kura pie krūtīm piespieda dokumentu maisiņu un izlikās, ka skatās uz grīdu. Tad svainiene noliecās pie Oļenas tik tuvu, ka tā sajuta viņas dārgos smaržas virs hlora smaržas.
— Vīriešiem, tādiem kā Daniils, nevajadzētu lūgt atļauju dzīvot, — teica Valentīna. — Bet sievietēm tavā situācijā nevajadzētu domāt par lepnumu, bet par to, ka viņām ir ļauts palikt ģimenē.
Olena neatbildēja. Viņa tikai lēnām izvilka tālruni no kabatas un paskatījās uz ekrānu.
Neatbildēts zvans no tēva.
Pēc tam — ziņa no šofera: «Pēteris Andrejevičs jau piebrauc pie klīnikas. Kopā ar juristu.»
Daniels to pamanīja pirmais. Viņa seja mainījās tik strauji, it kā kāds būtu izslēdzis tajā gaismu.
— Olena, — viņš teica jau citā balsī, — nevajag dramatizēt.
Marina joprojām smaidīja, bet smaids kļuva vājš un nevienmērīgs.
Un tad atvēra liftu durvis.
No kabīnes iznāca garš, sirms vīrietis tumšā mētelī. Aiz viņa — jurists ar ādas mapīti, uz kuras bija redzams rajona tiesas zīmogs un banku dokumentu kopijas.
Valentina nobālēja.
Bet Rostislavs pirmo reizi nolika telefonu.
Oļenas tēvs apstājās koridora vidū un skatījās nevis uz meitu, bet uz Daniila roku, kas joprojām atradās uz Marinas vidukļa.
— Noliec roku, — viņš teica klusi.
Daniels atvēra muti, bet jurists jau bija izvilcis pirmo lapu no mapes…
2. daļa un pilnīga atrisinājums: uzrakstiet “JĀ” un nospiediet “Patīk”, lai mēs varētu publicēt pilnu stāstu. Paldies!
Ja jūs to neredzat, pārslēdziet komentārus uz Jauni/Visi.
