. Klusums zālē bija kā saspringta stīga, gatava pārtrūkt. Izpildītājs piegāja tuvāk, un Eleonora atkāpās par soli atpakaļ, bet viņas lūpas joprojām klusi čukstēja kādus lamuvārdus. Kad pārtraukums beidzās, Marek vairs neatgriezās zālē. Tiesnese paskatījās uz tukšo vietu un tikai noguruma pilna nopūtās — gļēvuli vienmēr aizbēg. Zofija stāvēja vidū, saspiežot USB zibatmiņu. Viņas pirksti nedrebēja. — Turpinām, — teica tiesnese. — Atbildētāja, vai jums ir ko piebilst? Zofija ieelpoja dziļi un atbildēja: — Jā. Lūdzu pievienot lietas materiāliem ierakstu ekspertīzes rezultātus. To autentiskums jau ir apstiprināts. Kā arī bijušās Eleonoras Karteres grāmatvedes Katarinas Marlovas liecību kopiju. Viņa atzina, ka pēc Eleonoras norādījuma izņēma naudu no kases un grāmatvedībā to uzskaitīja kā „prēmijas”. — Zofija atkāpās par soli. — Visi šie līdzekļi bija paredzēti mājas iegādei. Zālē izskanēja dziļš murminājums, Eleonoras advokāts aizvēra acis, it kā viņam būtu jāsakārto domas, pēc kā klusi teica: — Godātais tiesnesis, lūdzu, piešķiriet īsu pārtraukumu, lai apspriestos ar klientu. — Tādas iespējas nav, — pārtrauca tiesnese. — Pārtraukumu jau ir bijis pietiekami daudz. Pārejam pie nobeiguma runām. Eleonora piecēlās. Viņas lūpas trīcēja, bet viņa joprojām centās saglabāt cieņu. — Viņa melo, — viņa izdvesa. — Šī meitene! Viņa visu sarīkoja. Viņa gribēja iznīcināt manu ģimeni! Es visu dzīvi smagi strādāju, lai dēlam būtu laba dzīve! Viņa atnāca un visu atņēma. Viņa ir nekas. Zofija klausījās mierīgi. Šie vārdi skanēja kā vecs, noskaņots bungas — tukši un blāvi.
Kad viņa sāka runāt, tiesnese nedaudz noliecās, lai nepalaistu garām nevienu vārdu. — Es paņēmu tikai to, kas man pienācās, — teica Zofija. — Vīrs, kurš klusēja, kad mani izmeta sniegā, nebija ģimene. Māja, kas nopirkta par zagtiem naudiem, nebija māja. Man palika tikai patiesība — un šodien es to parādīju. Tiesnese pamāja ar galvu, pēc tam klusi, gandrīz ar rezignāciju teica: — Tiesa dodas uz apspriedi. Gaidīšanas minūtes vilkās bezgalīgi. Šajā brīdī Zofija pirmo reizi senā laikā sajuta mieru. Sēžot uz tās pašas aukstās sola, viņa paskatījās pa logu — pelēks debess, smags un vienveidīgs. Bet kaut kur tur, virs mākoņiem, noteikti bija gaisma. Kad tiesnese atgriezās, neviens nepakustējās. — Tiesa nolemj, — skanēja pārliecinoši. — Pārdošanas līgumu atzīt par daļēji spēkā neesošu. Eleonoras Karteres daļu apturēt līdz brīdim, kad tiks noskaidrots līdzekļu izcelsme. Lietas materiālus nodot prokuratūrai. Īpašumtiesības uz māju atstāt Zofijai Karterei līdz izmeklēšanas beigām. Tiesa slēdz sēdi. Zālē izcēlās troksnis. Eleonora iesaucās, bet tiesu izpildītājs viņu uzreiz apturēja. Tiesnese izgāja, neapskatoties atpakaļ. Zofija stāvēja nekustīgi, neticot, ka tas tiešām ir beigas. Uz galda palika viņas mapīte. Viņa to pacēla — tā bija smaga, bet pirmo reizi nebija tukša. Kad Marek parādījās koridora durvīs, viņš izskatījās nomākts.
Viņa acīs bija redzams tāda cilvēka apmulsums, kurš pēkšņi saprata, ka nav kurp doties. Viņš piegāja tuvāk, gribēja kaut ko teikt, bet Zofija viņu pārtrauca ar īsu žestu — pacēla roku, it kā nogriežot pagātni. — Pat nemēģini. — Viņas balss bija klusa, bet asa. — Viss, ko tu piecos gados man varēji pateikt, jau ir pateikts. Ar klusēšanu. Marek apstājās, pamāja ar galvu un nolaida skatienu. Eleonoru izveda garām — viņa vēl čukstēja: „Tas ir sazvērestības! Viņi mani ievilka lamatās!”, bet vārdi izplūda un pazuda soļu troksnī. Zofija izgāja no tiesas ēkas, ieelpojot vēso gaisu. Iela smaržoja pēc izplūdes gāzēm un slapja asfalta. Sniega pārslas pieskārās ādai — tās nesāpēja, patiesībā bija maigas. Pasaule atkal elpoja mierīgi. Viņa lēnām devās pa ietvi, sajūtot, kā iekšienē izplūst blīva, smaga atvieglojuma sajūta. Ne prieks, nē. Tas bija dziļš elpas vilciens pēc ilga iegremdēšanās. Priekšā vairs nebija mājas — ne tās, ko cēla, ne tās, ko nojauca. Bija tikai diena, pelēka, klusa, un iespēja sākt no jauna. Nākamajā rītā Zofija iepakoja čemodānā dažas mantas un veco fotoaparātu. Viņu gaidīja pārcelšanās — ne bēgšana, nē. Vienkārši tur, kur vairs nav bailes, parādās ceļi. Ceļi, kas ved uz dzīvi, no kuras viņa vienmēr bija baidījusies. Pirms iziešanas viņa paskatījās uz mājas atslēgām, kas gulēja uz galda. Viņa pacēla tās, sasprindzināja plaukstā un čukstēja: — Lai „pusi” paņem tas, kurš spēj. Es paņemšu visu — sevi. Neapskatoties atpakaļ, viņa izgāja, aiz sevis atstājot durvis — klusi, bez skaņas, galīgi aizvērtas.