Mans vīrs sāka atklāti sarakstīties ar citām sievietēm — manā klātbūtnē. Agrāk viņš vismaz izlikās, ka to slēpj. Bet tad it kā nolēma, ka esmu kļuvusi par tik ērtu viņa dzīves sastāvdaļu, ka nekur neaiziesu. Vakarā viņš sēdēja ar tālruni, smaidīja uz ekrānu, un uz manu jautājumu atbildēja: — Ak, Dievs, nesāc. Vismaz kāds ar mani normāli sarunājas. Un visbriesmīgākais bija tas, ka es patiešām sāku ticēt, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Ka es neesmu pietiekami skaista. Pietiekami vieglprātīga. Pārāk neinteresanta. Lai gan patiesībā es vienkārši vairs nespēju būt tā sieviete, kāda biju kādreiz. Jo, kamēr mans vīrs dzīvoja savu dzīvi, mana bija pārvērtusies par nebeidzamu citu vajadzību apmierināšanu. Atceros brīdi, kad tas man īpaši kļuva skaidrs. Jaunākajam bija gandrīz četrdesmit grādu augsta temperatūra. Divas dienas es normāli negulēju. Gāju kā miglā, mēģinot pazemināt temperatūru, izsaukt ārstu, nomierināt bērnu. Bet vīrs vakarā atgriezās mājās un, tā vietā, lai palīdzētu, paskatījās uz mani un teica: — Vai tu pēdējā laikā esi skatījusies spogulī? Domāju, ka tad es pirmo reizi patiešām paskatījos uz viņu. Un es neredzēju nogurušu cilvēku, kuram ir grūti. Bet cilvēku, kurš gadiem ilgi tikai ņēma. Manu laiku. Manas spēkas. Manu jaunību. Manu rūpību. Un viņš bija pārliecināts, ka viņam ir tiesības prasīt no manis mūžīgu vieglumu, skaistumu un sajūsmu. Pēc tam es sāku attālināties. Sākumā iekšēji. Pēc tam — dzīvē. Es atradu darbu, lai gan vīrs bija pret to. Viņš teica: — Vai tev mājās nav ko darīt? Bet man bija vajadzīgs kaut kas savs.
Kaut vai tikai neliels dzīves gabaliņš, kurā es neesmu tikai mamma un sieva. Un tad es iepazinu vīrieti, kurš manī visu apgāza kājām gaisā. Viņā nebija nekas īpašs. Parasts vīrietis, pāris gadus vecāks par mani. Ne skaists, ne bagāts. Bet kopā ar viņu es pēkšņi atkal sajutu, ka esmu dzīva. Viņš pamanīja lietas, kuras mans vīrs gadiem ilgi nebija redzējis. Viņš jautāja, vai esmu kaut ko ēdus. Teica, ka man labi izskatās jaunais džemperis. Viņš vienkārši prata klausīties, neizgriežot acis vai nepārvirzot sarunu uz sevi. Un kādā brīdī es pieķēru sevi pie šausmīgas domas: ka es gribu atgriezties nevis pie vīra. Bet pie ziņas no cita vīrieša. Es ilgi pretojos tam. Ļoti ilgi. Jo joprojām uzskatīju sevi par „pienācīgu sievieti”. Tādu, kas paciet, glābj ģimeni un domā par bērniem. Bet kādu dienu vīrs atkal atnāca mājās vēlu, bija jūtams svešs smaržu aromāts, un uz manu jautājumu, kur viņš bijis, viņš mierīgi atbildēja: — Ja tev kaut kas nepatīk — tu zini, kur ir durvis. Tad it kā pazuda manī pēdējā bailes. Pāris nedēļas vēlāk es viņu pirmo reizi piekrāpu. Un zināt, ko es toreiz sajutu? Ne kaunu. Atvieglojumu. Jo pirmo reizi pēc gadiem man blakus bija kāds, pie kura es atkal sajutos kā sieviete, nevis kā bezmaksas funkcija. Protams, patiesība nāca gaismā. Un tad sākās visjautrākais. Vīrs, kurš gadiem ilgi mani pazemoja, sarakstījās ar citām sievietēm un to pat neslēpa, pēkšņi kļuva histērisks, it kā es būtu iznīcinājusi mūsu ģimeni. Viņš kliedza: — Kā tu varēji?! — Tu esi manu bērnu māte! — Normāla sieviete tā neuzvedas! Un es pirmo reizi senā laikā pat neraudāju.
Es skatījos uz viņu un domāju: kāpēc vīrietis drīkst meklēt siltumu un uzmanību ārpus laulības, ja mājās viņam „trūkst emociju”, bet sievietei jāklust un jāpaciešas ikdienas smaguma apspiestībā, vēl pateicoties par to, ka vīrs vispār atgriežas mājās nakts laikā? Kāpēc, ja vīrietis krāpj, vainīga ir sieva, kas „sevi palaidusi vaļā”? Un ja krāpj sieviete, viņa uzreiz kļūst par monstru? Taču tieši viņš gadiem ilgi darīja visu, lai es vairs nejutos mīlēta. Viņš gribēja sev blakus ērtu sievieti, kas neko neprasa, visu pacietīs un vienmēr paliks kā jauks fons viņa dzīvē. Tikai dzīvi cilvēki tā nedarbojas. Sieviete nevar gadiem ilgi dzīvot bez siltuma, cieņas un uzmanības, un tad no dienas uz dienu būt laimīga un uzticīga tikai tāpēc, ka „tā ir jādara”. Un likteņa ironija — pēc visa šī stāsta mans vīrs pēkšņi sāka mainīties. Sāka palīdzēt ar bērniem. Rakstīt man ziņas. Jautāt, kur es esmu, ar ko. It kā tikai bailes no manis zaudēšanas lika viņam ieraudzīt manī cilvēku. Bet, godīgi sakot, dažreiz es domāju, ka jau ir par vēlu. Jo mīlestību nenogalina pati nodevība. Mīlestību nogalina sajūta, ka gadiem ilgi esi bijusi neredzama, līdz kāds cits pēkšņi uz tevi paskatās tā, kā kādreiz skatījās tavs paša vīrs. Un tagad es patiešām domāju. Kā jūs domājat: vai sievietei ir pienākums palikt uzticīgai vīrietim, kurš jau sen vairs nav viņas vīrs — ne dokumentos, bet sirdī? Vai atbildība par nodevību vienmēr gulstas uz abiem?