No Sofijas rokām izslīdēja saburzīti papīri: naudas pārvedumu kvītis, adrese Čikāgā un mammas fotogrāfija pie maza salona. „Tētis zināja,” viņa pačukstēja. Es atvēru man adresēto, deviņus gadus veco vēstuli. Mammas rokrakstā bija rakstīts: „Tā nebija tava vaina, Valērija. Es biju sagrāvusi mūsu mājas jau ilgi pirms tu vispār atvēri muti. Es biju gļēvule.” Divpadsmit gadus es biju nesusi vainas apziņu, ko viņa man uzgrūda aiziedama.
Es ieskrēju virtuvē pie tēva. „Kāpēc tu tās paslēpi?” Viņa seja sabruka. Tētis atzinās, ka viņa bija atgriezusies sešus mēnešus pēc aizbraukšanas. „Es viņu neielaidu,” viņš teica. „Domāju, ja jūs viņu ienīdīsiet, sāpēs mazāk.” Es biju satriekta: „Es ienīdu pati sevi, tēt.”
Nākamajā rītā mēs ar Sofiju devāmies uz Čikāgu. Atradām viņu salonā Pilsenas rajonā. Viņa bija novecojusi. Mani ieraugot, viņa izmeta no rokām dvieļus. Es noliku vēstuli viņas priekšā: „Es to izlasīju. Ar divpadsmit gadu nokavēšanos.”
Raudot viņa atzinās dēkā un tajā, ka bija novēlusi vainu uz mani sava gļēvuma dēļ. Tajā brīdī ienāca kāds vienpadsmit gadus vecs zēns, Niko – mūsu pusbrālis. Mamma viņu izraidīja un sacīja man: „Es neatgriezos, jo tēva atteikumu pieņēmu kā taisnīgu sodu. Man vajadzēja cīnīties par jums. Man bija kauns.”
Pēkšņi salonā ienāca arī tētis un Mērija, kurus Sofija bija atsaukusi. Tur, matu krāsas un lētu šampūnu smaržā, abi vecāki nostājās aci pret aci ar pagātnes drupām. Tētis atzina, ka, slēpjot vēstules, viņš bija sodījis arī mūs, atņemot atbildes. Nebija nekādu filmu cienīgu apskāvienu vai tūlītējas piedošanas. Tikai kaila patiesība.
Mēnešus vēlāk, Mirušo piemiņas dienā, es savā dzīvoklī izveidoju mazu altāri – nevis mirušajiem, bet gan sev divpadsmit gadu vecumā. Tajā naktī es saņēmu īsziņu no mammas: „Man žēl. Tā nekad nebija tava vaina.” Es neatbildēju. Bet kamols kaklā pazuda. Beidzot es varēju apskaut to mazo meiteni, kas reiz biju.