Ir pagājis vesels gads kopš tās dienas, kad mana dzīve apgriezās kājām gaisā. Ja godīgi, es joprojām precīzi nezinu, kas tālāk notiks ar manu laulību un vai mēs kādreiz atkal būsim kopā kā vīrs un sieva. Mēs ar Deividu joprojām dzīvojam šķirti, katrs savā pilsētas pusē. Tomēr dažos brīvdienu pēcpusdienās mēs satiekamies, lai lēni pastaigātos gar upi Ostinas centrā un kopā iedzertu kafiju. Viņš vienmēr maksā par savu tasi, es — par savu. Tas netiek darīts kā sods vai aizvainojums; tas tiek darīts skaidrības dēļ. Mums abiem ir vajadzīgas šīs tīrās, jaunās robežas.
Dažreiz svētdienās viņš uzaicina mani pie sevis un mēģina gatavot vakariņas. Viņš to dara patiešām slikti, jo nekad dzīvē nebija mācījies gatavot, taču viņš patiesi cenšas. Reiz viņš pagatavoja čili un nejauši iebēra tik milzīgu daudzumu sāls, ka ēdiens bija pilnīgi nebaudāms. Mēs sēdējām pie viņa mazā virtuves galda un smējāmies tik sirsnīgi, līdz sariesās asaras un neviens no mums vairs nevarēja paelpot.
“Šim ēdienam noteikti vajag vairāk garšvielu,” es toreiz jokojot teicu, norādot uz tukšo katlu.
Deivids uzreiz uzskatīja to par joku un tēlotās šausmās paskatījās uz mani. “Lūdzu, tikai nesauc manu māti palīgā ar viņas garšvielām un padomiem!”
Mēs atkal abi skaļi smējāmies. Tas joprojām nebija pilnīgs piedošanas brīdis, un vecās brūces nekur nebija pazudušas, taču tas bija sākums kaut kam jaunam. Tas bija svaigs gaiss, kura mums abiem tik ļoti trūka visus šos smagos gadus.
Šajā gadā esmu iemācījusies cienīt savu laiku un savu naudu. Es sapratu, ka mīlestību nevar nopirkt ar pilniem iepirkumu maisiem vai pastāvīgu piekāpšanos citu kaprīzēm. Es vairs neesmu gatava upurēt savu mieru un savu finansiālo drošību, lai glābtu kāda cita vīrieša trauslo ego vai uzturētu viņa mantkārīgo ģimeni. Ja Deivids kādreiz tiešām gribēs atgriezties šajā mājā kā mans pilntiesīgs vīrs, viņam būs jāsaprot, ka partnerība nozīmē vienlīdzību visās jomās. Es nekad neesmu meklējusi kādu, kurš mani uzturētu; es vienkārši gribēju, lai mans vīrietis beidz uzskatīt manu smago darbu un rūpes par kaut ko pašsaprotamu un bezmaksas.