Tajā naktī es izlikos guļam.
Ārons sēdēja man blakus ar klēpjdatoru uz ceļiem.
Zilganais ekrāna apgaismojums krita uz viņa sejas, kamēr viņš klusi runāja pa telefonu.
— Jā, viņai nav nekādu aizdomu.
Mana sirds sāka sisties straujāk.
Es turēju acis aizvērtas.
— Bet tā otra ārste var radīt problēmas.
Tā otra ārste.
Daktere Natālija Rīda.
Sieviete, kura bija nobālējusi, ieraugot manu ultraskaņu.
Pār mani pārskrēja auksti drebuļi.
— Ja viņa sāks uzdot jautājumus, mums būs jāpaātrina plāns, — Ārons turpināja.
Plāns?
Kāds plāns?
Pēc dažām minūtēm viņš pabeidza sarunu un apgūlās man blakus.
Es tajā naktī neaizmigu ne mirkli.
Nākamajā rītā man piezvanīja Natālija.
Viņas balss bija satraukta.
— Anna, man vajag, lai jūs nekavējoties atgrieztos klīnikā.
Pēc stundas es jau sēdēju viņas kabinetā.
Viņa aizvēra durvis un apsēdās man pretī.
— Tas, ko es atradu ultraskaņas laikā, nav normāli.
Manas rokas sāka trīcēt.
— Ko jūs atradāt?
Viņa pagrieza monitoru pret mani.
Attēlā bija redzams neliels objekts.
Kaut kas tāds, kam tur nevajadzēja atrasties.
— Tam nevajadzētu būt jūsu ķermenī, — viņa teica.
Es nespēju atraut skatienu no ekrāna.
— Kas tas ir?
— Mēs vēl nezinām precīzi. Taču tas nav standarta medicīnisks implants.
Man aizrāvās elpa.
Mazulis pakustējās manā vēderā.
— Kā tas tur nonāca?
Natālija uz brīdi apklusa.
Pēc tam uzmanīgi atbildēja:
— To varēja ievietot tikai cilvēks, kuram bija pilnīga piekļuve jūsu medicīniskajām pārbaudēm.
Man nevajadzēja dzirdēt neko vairāk.
Es uzreiz iedomājos par Āronu.
Par visām pārbaudēm, ko viņš veica pats.
Par visām reizēm, kad viņš neļāva man konsultēties ar citu ārstu.
Par visām reizēm, kad viņš apgalvoja, ka tikai rūpējas par mani.
Pēkšņi viss ieguva citu nozīmi.
Kad atgriezos mājās, Ārons mani gaidīja virtuvē.
Viņš pasmaidīja.
— Kā gāja?
Viņa balss bija silta.
Mierīga.
Nevainojama.
Bet tagad es redzēju ko citu.
Es redzēju vīrieti, kurš slēpj patiesību.
— Viss ir kārtībā, — sameloju.
Es redzēju, kā viņa pleci atslābst no atvieglojuma.
Un tas man pateica vairāk nekā jebkuri vārdi.
Tajā naktī es gaidīju, līdz viņš aizmigs.
Tad savācu visus savus medicīniskos dokumentus.
No fotografēju katru izrakstu.
Nokopēju katru failu.
Saglabāju visu, ko vien varēju atrast.
Pirms saullēkta es jau biju sazinājusies ar juristu.
Jo, ja Ārons patiešām bija izdarījis kaut ko ar manu ķermeni bez manas piekrišanas…
tad tas vairs nebija stāsts par neveiksmīgu laulību.
Tas bija stāsts par to, kā izglābt sevi un savu bērnu, pirms ir par vēlu.