Es devos savas labākās draudzenes vietā uz aklo randiņu, lai aizbiedētu vīrieti, kuru viņas ģimene gribēja viņai uzspiest kā nākamo vīru, un es biju pilnīgi pārliecināta, ka viss ir vienkārši.
Tikai viena tikšanās.
Tikai viena vakariņa.
Tikai viena labi nospēlēta loma — sieviete, kuru neviens neizvēlētos.
Tāpēc es viņam pateicu visu, kam vajadzēja jebkuru normālu cilvēku aizbiedēt.
Ka man ir bijuši divdesmit septiņi bijušie partneri.
Ka trīs saderināšanās beidzās ar vīriešu aizbēgšanu.
Un ka man ir viens noteikums: ja mēs tiekam līdz desertam, kāzas notiek tajā pašā dienā.
Es smējos, kad to teicu.
Pārāk skaļi.
Pārāk droši.
Pārāk pārliecinoši.
Tā bija maska.
Spēle.
Plāns, lai viņu padarītu par problēmu, kas pati pazūd.
Un uz brīdi es patiešām domāju, ka tas strādāja.
Nākamajā rītā Rīga bija tāda pati kā vienmēr.
Pelēka.
Steidzīga.
Ar stikla ēkām, kur cilvēki skrien pa gaiteniem, it kā viņiem būtu skaidrs, kur viņi dodas, lai gan patiesībā nav.
Es strādāju par interjera dizaineri arhitektu birojā pilsētas centrā.
Projekti.
Termiņi.
Klienti, kuri vienmēr grib vairāk, nekā viņi ir gatavi maksāt.
Parasta dzīve.
Kontrolēts haoss.
Bet tajā rītā kaut kas bija citāds.
Gaisā bija spriedze.
Pārāk daudz klusuma.
“Jaunais radošais direktors šodien ieradīsies,” kāds čukstēja pie kafijas automāta.
“Viņš nāk no Amerikas.”
“Viņi saka, ka viņš ir ģeniāls… bet auksts.”
Man tas nešķita svarīgi.
Līdz brīdim, kad atvērās durvis.
Viņš ienāca.
Bez dramatikas.
Bez uzstāšanās.
Bez vēlmes kādu iespaidot.
Tikai miers.
Tāds miers, kas neatbilst telpai.
Viņš apstājās telpas vidū.
Paskatījās apkārt.
Un viņa skatiens apstājās uz mani.
Tieši.
Bez vilcināšanās.
Tajā sekundē es pārstāju elpot.
Tas bija viņš.
Vīrietis no vakardienas.
Vīrietis, kuram es meloju.
Vīrietis, kuru es mēģināju padarīt par “nekad vairs”.
Bet viņš nebija pazudis.
Viņš bija šeit.
Un tagad viņš bija mans priekšnieks.
Viņš lēnām pienāca pie mana galda.
Katrs solis bija mierīgs.
Kontrolēts.
Pārliecināts.
Viņš nolika uz mana galda salocītu salveti.
Es to uzreiz atpazinu.
Mans rokraksts.
“upuris nr. 28.”
Visa biroja telpa apklusa.
Sarunas apstājās.
Tastatūru klikšķi pazuda.
Pat gaiss šķita smagāks.
“Dāma Bērziņa,” viņš teica mierīgi, “es redzu, ka jūs ne tikai projektējat telpas, bet arī ļoti radošus cilvēku stāstus.”
Neviens nesmējās.
Neviens nesaprata.
Es nevarēju atbildēt.
Viņš nedaudz pieliecās tuvāk.
Viņa balss kļuva zemāka.
Tikai man.
“Un, lai būtu skaidrs… es tajā randiņā nebiju sevis dēļ.”
Man apstājās sirds.
“Plkst. desmitos manā kabinetā,” viņš teica. “Atnesiet savus projektus… un, ja iespējams, arī savu īsto vārdu.”
Viņš pagriezās.
Un aizgāja.
Es paliku sēžot.
Ar aukstām rokām.
Ar tukšumu krūtīs.
Un ar salveti uz galda, kas vairs nebija joks.
Tā bija sākums.
Kaut kam, ko es nebiju plānojusi.
Kaut kam, ko es vairs nevarēju apturēt.
Jo mana mazā meli, kas bija domāta, lai kādu aizbiedētu…
nebija viņu padzinuši.
Tie bija ievilkuši mani tieši viņa pasaulē.