Celeste atvēra logu un paskatījās uz Marenu ar aukstu, gandrīz izsmējīgu skatienu.
— “Nu, nu… Marena Kaldvela.” viņa teica. “Tātad viņa tiešām nokritusi tik zemu, kā vajadzēja.”
Marena nereaģēja.
Ne dusmu.
Ne aizvainojuma.
Tikai klusums.
Un kaut kas vēl smagāks — nogurums, kas šķita nācis no gadiem, nevis dienām.
Celeste izmeta no loga banknoti.
— “Mākslīgajam pienam,” viņa noteica vienaldzīgi. “Lai viņa neizliekas, ka mēs nepalīdzam.”
Nauda nokrita putekļos ceļa malā.
Marena uz to pat nepaskatījās.
Viņa tikai ciešāk piekļāva bērnus sev un pagriezās, lai iet prom.
Lēni.
Stabili.
Tā, it kā viņai vairs nebūtu spēka ne cīnīties, ne skaidrot.
Un tad es to izdarīju.
Es atvēru durvis.
— “Marena…”
Viņa apstājās.
Lēni pagriezās.
Viņas acis sastapās ar manējām.
Un tajā mirklī es vairs nebiju pārliecināts par neko savā dzīvē.
— “Ryan, kāp iekšā,” Celeste sauca aiz manis.
Bet es neklausījos.
Jo Marena beidzot runāja.
— “Tu nekad nejautāji, kas viņi ir.”
Un viss manā pasaulē sāka sabrukt.