Tajā naktī, kad mēs ieradāmies Beverlihilsas mājā, viss šķita svešs.
Gaismas bija pieklusinātas.
Roberta portrets joprojām karājās viesistabā.
Viņa brilles gulēja pie kafijas krūzes, kā vienmēr.
Čārlzs un Hektors pārvietojās pa māju.
Atvēra atvilktnes.
Zvanīja klusi.
Čukstēja virtuvē.
Un, kad viņi domāja, ka es nedzirdu, Hektors teica:
— “Mums tas jānokārto, pirms viņa sāk uzdot jautājumus.”
Čārlzs atbildēja:
— “Rīt atvedīšu ārstu. Ar viņas sērām un vecumu būs viegli.”
Manas rokas sastinga.
Telefons atkal ietrīcējās.
Jauna ziņa.
Foto.
Roberta rakstāmgalds.
Sarkans aplis uz koka paneļa.
Teksts:
“Nospied kreiso stūri. Neatver viņu priekšā.”
Es nometos ceļos.
Pārbraucu ar pirkstiem pāri kokam.
Nospiedu.
KLIK.
Atvērās slepens nodalījums.
Tur nebija naudas.
Nebija rotaslietu.
Tikai vēstule.
USB.
Un aploksne ar manu vārdu.
“Terēza,” sākās vēstule.
Es uzreiz atpazinu viņa rokrakstu.
Un tas mani salauza.
“Ja tu to lasi, viņi jau ir mēģinājuši mani izņemt no ceļa…”
Es lasīju tālāk, elpojot ar grūtībām.
“Čārlzs un Hektors nav tādi, kā tu domā…”
Man trīcēja rokas.
“Neparaksti neko. Neēd neko, ko viņi dod. Netici testamentam, ko viņi rādīs.”
Tajā brīdī no apakšstāva atskanēja troksnis.
Mašīna piebrauca pie mājas.
Es izslēdzu gaismu.
Paskatījos ārā.
Viņi bija atgriezušies.
Čārlzs nesa maisu ar ēdienu.
Hektors kafiju.
Un aiz viņiem — vīrietis baltā halātā.
Asinis man sastinga.
Durvju zvans.
Vienreiz.
Divreiz.
Trīsreiz.
— “Mammu!” Čārlzs sauca. “Mēs atnesām vakariņas!”
Es neatbildēju.
Telefons ietrīcējās:
“Neatver durvis.”
Hektors sāka sist stiprāk.
— “Mammu, nepadari to grūtāku. Ārsts tikai pārbaudīs tevi.”
Čārlza balss mainījās:
— “Terēza, atver durvis.”
Terēza.
Ne mamma.
Terēza.
Es paņēmu Roberta revolveri.
Un tajā brīdī atnāca pēdējā ziņa:
“Izej pa aizmugures durvīm. Vecais šoferis gaida.”