Slimnīcā brālis vēl bija dzīvs.
— “Neatgriezies pie viņiem,” viņš teica.
Un es neatgriezos.
Pēc pieciem gadiem man bija darbnīca ar trim filiālēm.
Es vairs nebiju “Bruno sieva”.
Es biju Nadia Robles.
Līdz dienai, kad asistente teica:
— “Ārā ir sieviete. Viņa tevi pazīst.”
Tur stāvēja Eleanor.
Slapja, bez grima, bez lepnuma.
Aiz viņas Bruno.
Sasists, plāns, ar mapi rokās.
— “Mums vajag tavu palīdzību,” viņa teica.
Bruno nolika mapi uz letes.
Iekšā: brāļa fotogrāfija, sarūsējusi atslēga un zīmīte:
— “Nadia, ja Moncada nāk pēc tā… neatver kasti viena.”