Pusnaktī es dzirdēju troksni.
Tad vēl vienu.
It kā kāds pārvietotu kastes no iekšpuses.
Mana māte stāvēja gaitenī ar tējas krūzi.
— “Neej,” viņa teica. “Viņa tevi manipulē.”
Es paliku.
No rīta es atvēru durvis.
Sāras nebija.
Tikai viņas gredzens uz grīdas.
Un grūtniecības tests — pozitīvs.
Manas kājas kļuva vājas.
Es sāku meklēt viņu kā traks.
Un tad es to redzēju.
Aiz skapja bija viltus siena.
Es to pastūmu.
Atvērās šaurs eja.
Gaiss smaržoja pēc mitruma un kaut kā veca.
Uz grīdas bija bērnu sedziņa.
Un uz tās bija izšūts vārds:
Endrjū.
Mana māte čukstēja aiz muguras:
— “Neej tur.”
Bet bija jau par vēlu.
Jo es dzirdēju Sāras balsi.
Ejas galā.
Viņa nebija viena.
Viņa runāja ar kādu.
Un tas “kāds” atbildēja ar balsi, kuru es biju uzskatījis par mirušu jau trīsdesmit gadus.