Kad man bija 22 gadi, es satiku savu nākamo vīru, kurš bija 14 gadus vecāks par mani. Ļaujiet man pastāstīt, kā mēs iepazināmies. Mēs abi steidzāmies uz biroju. Es gāju uz darba interviju. Mēs abi steidzāmies un viens otru nepamanījām.
Tajā pašā laikā mēs iespiedušies durvīs un turējāmies viens pie otra. Mani pieņēma darbā par sekretāri pie uzņēmuma vadītāja, kurš bija mans pretinieks pie durvīm. Divas nedēļas mēs strādājām kā parasti cilvēki, bet otrās nedēļas beigās viņš parādījās pie manām durvīm ar krāšņu ziedu pušķi.
Pēc trim mēnešiem mēs apprecējāmies, un tad sākās elle. Sākumā man patika, ka viņš atrisināja visas manas problēmas un neiesaistīja mani savās, bet tad es sapratu, ka viņš man vienkārši neuzticas un uzskata mani par tuvredzīgu. Vēlāk viņš man vispār atņēma balsi. Es nepiedalījos nevienā viņa dzīves jomā. Viņš visus lēmumus pieņēma manā vietā.
Viņš pat izlēma, kādā krāsā man krāsot matus. Nedaudz vēlāk viņš sāka paaugstināt uz mani balsi, mest man virsū priekšmetus un apsaukāt mani ne ar tiem patīkamākajiem vārdiem. Pēc sešiem mēnešiem, dzīvojot zelta būrī, es iestājos grūtniecība. Visu grūtniecības laiku mans vīrs mani nekad nebija izvēlējies. Viņš izturējās pret mani kā pret karalieni, nēsāja mani uz rokām, lutināja ar dāvanām un komplimentiem.
Es domāju, ka viņš ir mainījies, vai drīzāk mūsu dēls bija mainījis viņu, bet es maldījos. Pēc dēla piedzimšanas vīrs sāka izturēties pret mani skarbāk. Neviena diena nepagāja bez sitieniem.
Par vārdu, kas tika pateikts nepareizā laikā, par nepareizu galda klāšanu, par to, ka pacēlu kāju uz augšu, vai pat par negaršīgu kafiju es saņēmu pliķi pa seju, muguru vai vēderu, atkarībā no tā, kuru daļu man nebija laika aizstāvēt.
Tajā laikā es nejutos kā sieva, bet gan kā mājdzīvnieks, kuru māca izmantot pakaišu kasti un sit, kad viņš kļūdās. Man bija 24 gadi, un man sāpēja viss ķermenis, es biju uz sabrukuma robežas, un par manu psihi nebija vajadzības kaut ko teikt.
Es nolēmu, ka manā gadījumā šķiršanās ir vienīgā izeja. Neaizmirsīsim, ka manam vīram bija neierobežoti daudz naudas, viņš teica, ka viņam būtu vajadzīgas dažas minūtes, lai atņemtu man dēlu. Lai cik ļoti es sapņoju par normālu dzīvi bez vardarbības, mans dēls ir mani spārni, es bez viņa nekur neesmu. Tagad es dzīvoju ar vīru zem viena jumta.
Šīm brūcēm zem mana dēla acīm un pa visu manu ķermeni nebūs laika sadzīt. Tas man ir parasta lieta, bet es rakstu šo stāstu cerībā, ka kāds man palīdzēs izkļūt no šīs elles kopā ar manu bērnu, kurš aug neveselīgā atmosfērā.
