Mana māsa man piezvanīja un caur asarām sāka stāstīt, kas ar viņu bija noticis. Viņa bija tik satraukta, ka es tik tikko varēju viņu nomierināt, ko ir grūti izdarīt pa telefonu. Un tad viņa sāka savu stāstu: “Es jau sen gribēju nopirkt mēteli, es visu laiku gāju pa veikaliem, mēģināju atrast vislabāko. Apmeklēju daudzus veikalus, bet viss bija tik vienmuļš un garlaicīgs.
Bet vienā es atradu mēteli ar kažokādas kapuci, un tas man labi piegulēja ap vidukli, garums bija īstais, krāsa bija tik jauka – pienaina. Es to nopirku, un tas nebija dārgs, kā divas vidējās algas. -Tad apsveicu jūs! Kāpēc jūs raudājāt?” -Nesteidzieties, viss nav tik rožaini. Es atnācu mājās un sāku to pielaikot spogulī.
Un tad sapratu, ka mikroautobusos tā ātri vien nosmērēsies, ļoti neefektīvi. Nepārdomājot, es to uzreiz nopirku, domājot tikai par skaistumu, un aizmirsu par praktiskumu. Tāpēc nākamajā dienā nolēmu vēlreiz doties iepirkties, meklējot labāko. Un es atradu pavisam jaunu butiku. Pārdevēja tur ir pati īpašniece. Mēs ar viņu aprunājāmies, pasēdējām kopā, dzērām kafiju. Viņa bija ļoti jauka sieviete, kura palīdzēja man atrast mēteli.
Un tad es uzreiz sapratu, ka esmu atradusi perfektu. Es to nopirku bez vilcināšanās, lai gan tas bija daudz lētāks par iepriekšējo. – “Nu, tagad es varu jūs apsveikt! Un ko jūs darījāt ar veco?” -Tur sākas stāsts… Es aizgāju uz to veikalu, paskaidroju pārdevējām, ka bēšs mēteļs ātri nosmērēsies, tāpēc tas man neder. Butika īpašniece izskrēja ārā un uzbruka man.
-Tātad, ja jums nav automašīnas un jūs pārvietojaties ar mikroautobusu, kāpēc jūs vispār ieradāties mūsu veikalā? Vai esat redzējuši šos? Jūs nekad neredzēsiet šādas lietas. Jums ir jādomā, pirms kaut ko pērkat, – kliedza īpašniece.” Tad viņa atvēra kases aparātu un iemeta naudu tā, ka dažas banknotes aizlidoja uz grīdas. Veikala pārdevējas sāka tās pacelt. Es brīnījos, kāpēc viņa vispār kaut ko teica par naudu, ja es būtu nopircis mēteli, paņēmis kredītu vai ko tamlīdzīgu. Es to uzreiz nopirku.
Tad no aizmugurējās telpas iznāca jauns vīrietis, iespējams, saimnieces draugs. Varbūt vīrietim nebija pietiekami daudz naudas autobusam vai pat pārtikai. Vienkārši atdodiet to atpakaļ un aizmirstiet par to, – vīrietis nomierināja saimnieci. – “Grūti aprakstīt manu dvēseles stāvokli, es biju vienkārši nejūtīga. Es nevarēju pateikt ne vārda. Man vajadzēja izņemt telefonu un visu ierakstīt video. Tad es būtu vērsies policijā… nu, pēc kautiņa ar dūrēm nemājat vicināt.
