Kādu dienu Ihors pa pastu saņēma vēstuli. Vēstule bija ietīta biezā papīrā. Tā izskatījās dīvaini. Uz vēstules nebija atbildes adreses. Igoram nebija ne jausmas, kas tā varētu būt. Igors paņēma šķēres. Viņš atvēra aploksni. Uz tās bija rakstīts: “Tas esi tu! Lai tev veicas A DU!” Igors nodomāja, ka tas ir joks, un aizmirsa par vēstuli, izmetot to miskastē.
Pēc dažām dienām Igora sekretāre atnesa viņam vēstuli ar tādu pašu aploksni.”-Anija!” – “Jā, Igors Vladimirovičs?” – “Kas atnesa šo aploksni?” – “Kurjers to nogādāja,” pārsteigta sacīja sekretāre, “kāpēc?” – “Neatnesiet vairs tādas vēstules, un, ja atnesīsiet, zvaniet drošībai.” – “Labi, Igors Vladimirovičs. Ir pagājušas dažas dienas.
Aplokšņu nebija. Igors sēdēja savā kabinetā. Pēkšņi viņš izdzirdēja troksni gaitenī. Igors iznāca ārā un ieraudzīja sievieti, kuru pie viņa pavadīja apsargs. – Ielaidiet mani! Apsargs tuvojās Igoram. – Lūk, Ihor Volodimirovič, – sacīja apsargs, rādīdams vēstuli cietā iesaiņojumā. – Labi, liec viņu uz krēsla.
Apsargs apsēdināja viņu uz krēsla. Igors apsēdās viņai iepretim. – Tātad jūs esat tas, kurš sūta dusmīgas vēstules. Ko jūs ar to domājāt? Vai man vajadzētu zvanīt policijai? – Jā, vajadzētu, viņi tevi iesēdinās cietumā! – Interesanti, kāpēc? – Tāpēc, ka tu draudēji manai Alisei. – Ko?
Tu esi apjucis. – Nē, tas esi tu. Jūs viņu pazemojāt un pierādījāt to. – Pagaidiet. Bija kāda Alisa, kas strādāja pie mums. Viņa aizgāja no darba pirms dažiem mēnešiem. Viņa mani vajāja. – Nē, mana Alise nav tāda. Viņa mīlēja tevi. Viņa katru dienu rādīja man tavas bildes. Un tu viņu pazaudēji… – Nekas tāds. Viņa vienkārši domāja, ka mēs esam kopā, bet tā nebija.
Jebkurā gadījumā. Man ir žēl, ka jūs zaudējāt. Sieviete bija histēriska. Viņa kliedza, mētājās ar lietām. Apsargs paskatījās uz viņu un teica: “Vai man izsaukt policiju?” “Nē, viņai ir vajadzīga ārstēšana. Ihors lika pazīstamai klīnikai viņu ārstēt. Vēlāk viņš devās uz kapsētu. Viņš stāvēja pie Alisas kapa un teica: “Vai tas ir tas, ko tu esi izdarījis? Jūs nogalinājāt sevi un iekustinājāt cilvēku atriebības meklējumos…”
