Larisa gulēja pie sienas un raudāja. – “Vai tu esi traks? Raudāt vīriešu dēļ? Viņi nav tā vērti! Nāc pie prāta! -Mana Vanja ir. Vai tu zini, kāds viņš ir… -Kāds?” Katja bija pat ziņkārīga. – “Ak, tu taču nesaprastu. Tavas vienīgās rūpes ir par viņu, kurš saldi krākst savā gultiņā, – un Larisa mājienā nogriezās dzemdību zāles virzienā.
Es jau visus esmu izsaukusi. “Nefedova, vēl nav pienācis laiks doties mājās. Man ir jāģērbjas, – sarkastiski lūdza apkopēja. – “Bet mani neviens neaizvedīs,” Larisa vairs nespēja savaldīt asaras. “Bet te nu tas ir – ilgi gaidītais zvans no vīra. Kur tu esi? Es esmu ceļā!” Larisa izlēca no gultas, bet drīz vien atkal atguvās, kad telefonā dzirdēja svešu balsi.
-Kas tu esi? Ko jūs domājat ar vārdu “krītot”? Es jūs nesaprotu. Larisa apsēdās uz gultas un uzmanīgi klausījās… Viņa aizgāja pie loga un skumjās atplest rokas. Viņas istabas biedri pat pārtrauca pakoties un klusēdami skatījās uz viņu. – “Pastāsti, kas notika, akmeni!
Viņš krīt apkārt, un tu pat nerādi nekādas pazīmes,” kaimiņi turpināja. Taču Larisa negribēja neko dzirdēt. – “Sveiki, mammu. Vai tu jau zini? Jā, viņš ir alkohola veikalā. Vai tu brauksi kopā ar tēti? Labi, es tevi gaidīšu.” Larisa nolika telefonu uz naktsgaldiņa un sāka vākties.
Dzemdētājas kopā pameta nodaļu. Viņas smējās un smaidīja, apmainījās kontaktiem. Larisas vecāki atbrauca pēc viņas, kā solīts. Visi devās mājās. Katra jaunā māmiņa bija tik laimīga, ka pat aizmirsa noskaidrot, kas noticis ar Vaničku. Rīt viņi to pat neatcerēsies.
