Lidijas māte bija mirusi, un tēvs atradās pansionātā, kur bija nonācis pēc paša vēlēšanās. Tagad Lidijai bija jāveic liels darbs – jāizjauc slepenā istaba. Viņu mājā bija neliela istaba, kurā māte nevienu nelaida iekšā. Lidijas ģimene bija bagāta.
Tēvs visu savu algu atdeva mātei, kura nopirka audumus, drēbes, graudaugus, papīru un visu izvietoja šajā istabā. Viņa nevienam neļāva tai tuvoties. Viņa to visu krāja turpmākai lietošanai, sakot, ka var pienākt grūti laiki un ka viņa uzkrāj iepriekš, lai ģimenei nekas nebūtu vajadzīgs.
Bieži vien Lidijai bija kauns iet uz skolu savās drēbēs. Tā bija noplukusi, krāsa bija izbalējusi, uz tās bija daudz plankumu vai tā bija par mazu. Taču viņas māte neizņēma no istabas normālas drēbes, bet sašuva auduma atgriezumus no vecajām drēbēm.
Kad Lidija izauga un devās uz universitāti, viņai bija ļoti kauns šūt gabalus: -“Māmiņ, es zinu, ka istabā ir kaudze drēbju, ko tu krāj, bet es augu, puse no tām ir mazas, un es tās nekad neesmu valkājusi. -Tu nesaproti, tās ir nākotnei. -Ko tu domā? Mēs dzīvosim vienreiz, un tad šīs drēbes nevienam vairs nebūs vajadzīgas.
-Kad tev piedzims mani mazbērni, tu sapratīsi, ka drēbes ir noderīgas. Bet man neizdevās sakārtot personīgo dzīvi. Bija tāds puisis vārdā Saša, kaimiņš. Viņš atgriezās no armijas un sāka pieskatīt Lidiju. Bet vecākiem Saša nepatika: “Viņš nebija taupīgs. Viņš droši vien izšķērdē naudu, viņš nav tev piemērots. Tāpēc vecāki aizbaidīja visus kungus, pagāja gadi, un puiši pārstāja dzīties pēc Lidijas.
Savu ģimeni viņa tā arī neveidoja. Lidija sāka izkraut savas mantas. Bija kauns skatīties uz kaudzi pavisam jaunu bērnu drēbju, kuras viņa nebija valkājusi, taču tolaik viņai tās bija tik ļoti vajadzīgas. Un tur nebija nekā viņas bērniem, ne bērniem, ne mazbērniem.
Lidija rakņājās apkārt, cerot atrast naudu, ko māte bija krājusi. Taču viņa nevarēja atrast neko vērtīgu. Tad Lidija savāca visu dziju un nolēma kaut ko adīt, lai nomierinātu nervus. Viņa sāka izlocīt un atrada. Izrādījās, ka viņas māte visu naudu bija ietinusi dzijas serdē ar caurulīti.
Lidija ātri izlocīja visas bumbiņas un savāca ievērojamu naudas summu. Viņa dzīvoja vecāku vecajā dzīvoklī, pievienoja atrasto naudu un nopirka jaunu dzīvokli. Taču tas joprojām nebija jēga, jo Lidija bija viena, un jaunajā dzīvoklī viņa pārcēlās viena.
