Anya devās mājās ļoti nogurusi. Vēl nekad iepriekš viņa nebija bijusi tik aizņemta darbā. Viņa atbloķēja telefonu un piezvanīja Stepanam: -Tu zvanīji? -Jo, grūti atbildēt, vai kā? -Atvainojiet, es biju darbā, tas ir nekārtība, man nebija ne minūtes laika. -Aizmirstiet par to.
Mēs parunāsim tikšanās laikā. Anja izslēdzās. Man bija dīvaina sajūta. Kādas attiecības viņiem ir? Galu galā Stepans pats to dara, kad ir darbā, tad kāpēc viņš tagad viņu aizvaino? Meitene iekāpa autobusā, atspiedās pret logu un iegrima savās domās. Lietus aiz loga ļāva viņai mazliet atslēgties. Viņa redzēja simpātiskus pārus, kas staigāja apskāvušies. Viņa pasmaidīja un domās novēlēja viņiem laimi.
Viņai un Stepanam tādas nebija. Šķita, ka viņi ir nopietni noskaņoti, taču kaut kas bija nepareizi. Ja viņa tagad viņu pamestu, ko viņa atrastu? Un pēkšņi viņa ieraudzīja Stepanu uz ielas: viņš gāja ar nepazīstamu meiteni zem lietussarga un cieši apskāva viņu aiz vidukļa.
Meitene tik tikko spēja aizturēt asaras. Viņa izvilka telefonu un uzrakstīja Stepanam, ka nevēlas viņu redzēt. Kad viņa atgriezās mājās, viņa piezvanīja savai draudzenei Oļenai. “Klausies, nekrīt izmisumā un nešaubies. Aizbrauc no viņa pēc iespējas ātrāk. Tu vēl esi jauna un skaista, tu atradīsi mīlestību.
– “Kā es atradīšu mīlestību, ja visu dienu esmu iesprūdis darbā?” -Tad atrodi kādu no darba. Vai tev nav interneta? Dīvainā kārtā manam draugam bija taisnība. Kāpēc viņa turas pie vīrieša, kurš viņu nenovērtē, un, kad viņa pazūd darbā, lai pelnītu naudu ģimenei, viņš viņu krāpj? No šī brīža viņas dzīve krasi mainījās. “Es priecājos, ka piezvanīju savai draudzenei,” nodomāja Anija un atvēra jaunu nodaļu savas dzīves grāmatā…
