Semjons agri piecēlās un sāka ģērbties dzīvoklī. Galu galā pēcpusdienā viņam vajadzēja atvest sievai no slimnīcas rozi ar nedaudz siena. Patiesībā pirms gada Semjons pat nebija domājis par precēšanos. Bet tā nu sagadījās, ka tagad viņš nespēja iedomāties savu dzīvi bez mīļotās Rozes. Viņa draugs Vasja nemitīgi sūdzējās par sievu, sakot, ka viņa viņam vienmēr esot garlaicīga, ka viņai vienmēr esot dusmu lēkmes un pārpratumi.
Ar viņu dzīvot bija vienkārši neiespējami. Tad viņš nolēma, ka iesniegs šķiršanās pieteikumu.” – Nu, un kur tad ir problēma? “Mums jau sen vajadzēja šķirties,” teica Semens. “Problēma ir tā, ka mēs dzīvojam vienā dzīvoklī. Puse dzīvokļa ir mana, puse – viņas.” – “Tātad apmainīsim to pret naktsmītni viesnīcā.” – “Nē, neviens nepiekritīs apmainīt vienu dzīvokli pret diviem.
Un mēs to nevaram pārdot. -Kāpēc ne? “Mēs varētu to pārdot un naudu sadalīt.” – Bet viņa negrib to pārdot. Tajā vakarā draugi riskēja. Vasja uzrakstīja dāvinājuma līgumu Semjonam, lai viņš dzīvo savā dzīvokļa daļā, bet Semjons atdod naudu.
Vasja nolēma šādā veidā iežēlināt savu bijušo sievu, un Semjons meklēja lētu dzīvesvietu. Viņš pārcēlās pie sava drauga bijušās sievas Rozas. Sieviete bija šokēta, ka dzīvo kopā ar svešinieku. Taču Semjons bija labs kaimiņš, viņš nedzēra, nesmēķēja, neradīja nepatikšanas un nevedināja sievietes.
Nepieņemama bija tikai doma, ka viņai visu laiku būs jādala dzīvoklis ar svešu vīrieti. Pēc darba Roza apsēdās uz soliņa pie ieejas un sāka raudāt. Viņa sēdēja tik ilgi, ka no aukstuma kļuva zila. Pa to laiku Semens jau bija ceļā uz mājām. Viņš nekavējoties aizveda sasalušo sievieti mājās uz virtuvi un pagatavoja viņai tēju. Viņa turpināja raudāt kā bērns. Semens sāka viņu nomierināt, jūtot līdzjūtību pret viņu.
Viņa kopumā bija jauka, tāpēc viņi sāka sarunāties. Pēc šīs domas Semenam un rozei bija jautrāk, un viņi kļuva tuvāki viens otram. Un tad viņi nolēma apprecēties. Vasja negaidīja šādu notikumu pavērsienu. Taču viņš neiejaucās. Lai kas notiktu, tas notiek par labu labākajam.
