Mēs ar vīru esam izaudzinājuši četrus bērnus – divus dēlus un divas meitas. Katram no viņiem mēs devām pienācīgu izglītību un ieguldījām viņos visu savu dvēseli un spēku. Šodien viņiem visiem ir sava ģimene, sava māja, savas rūpes. Mums ir daudz mazbērnu, un varētu šķist, ka dzīvei vajadzētu būt piepildītai ar siltumu un prieku.
Bet, ja mūsu meitas mūs neaizmirst, regulāri apciemo, piezvana, palīdz ikdienā, tad ar mūsu dēliem viss ir citādi. Šķiet, ka viņi mūs ir izslēguši no savas dzīves. Viņu sievas un bērni mūs atceras – viņi mums zvana, interesējas par mūsu veselību, apsveic mūs nozīmīgos datumos. Bet paši dēli, šķiet, domā, ka, tā kā kāds no viņu ģimenes jau ir pievērsis mums uzmanību, viņiem nav jādara tas pats.
Reklāmas
Mēs paši esam mēģinājuši viņiem piezvanīt – vairumā gadījumu bez rezultātiem. Mēs saprotam, ka viņiem ir darbs un rūpes, bet mūsu meitām rūpju ir ne mazāk. Tomēr viņas atrod laiku saviem vecākiem.
Mums kļūstot vecākiem, kļūst arvien grūtāk risināt ikdienas problēmas. Kad mums vajadzēja salabot mājas jumtu, nācās nolīgt ārējus strādniekus – mani dēli pat nepiedāvāja palīdzību. Kad manam vīram bija nepieciešama steidzama medicīniskā palīdzība, mūsu znots aizveda viņu uz slimnīcu, bet mūsu meitas nodrošināja aprūpi un atbalstu. Dēli aprobežojās ar sausiem telefona zvaniem ar rutīnas jautājumiem.
Pirms pusotra gada mana vecākā meita piedzīvoja briesmīgu negadījumu un kļuva invalīde. Tagad viņai pašai ir vajadzīga palīdzība. Mūsu jaunākā meita rūpējās par mums, bet pirms sešiem mēnešiem viņa zaudēja darbu un bija spiesta doties uz Eiropu, lai nopelnītu naudu. Un tagad mēs palikām vieni – divi veci cilvēki, kuriem vairs nepietiek spēka pat elementārām lietām.
Aiziet uz aptieku, lai nopirktu medikamentus, ir varoņdarbs. Manas pensijas tikko pietiek pirmās nepieciešamības lietām, par aprūpētāju nevar būt ne runas.
Nesen vecākā vedekla ierosināja risinājumu – pārdot māju un pārcelties uz pansionātu veciem cilvēkiem. Tur viņiem ir aprūpe, medicīniskā palīdzība un ērtības. Viņa teica, ka iegūtās naudas pietiks, un, ja ar to nepietiks, viņa ir gatava palīdzēt.
Viņas vārdos ir saprātīgs grauds. Iespējams, tas ir vislabākais. Taču man sirdi spiež cita lieta – neviens no mūsu dēliem pat nepiedāvāja mūs uzņemt. Viņi neteica: “Nāciet un dzīvojiet kopā.” Viņi teica: “Nāciet un dzīvojiet kopā.” Viņi teica: “Nāciet un dzīvojiet kopā. Viņi nejautāja: “Kā tev patīk tur vienai?”.
Izrādās, ka māja, kurā viņi uzauga, kurā skanēja viņu smiekli, kurā mēs pavadījām bezmiega naktis pie viņu gultām, šodien viņiem ir tikai nekustamais īpašums, naudas avots.
Mēs viņus netiesājam, mēs viņus nevainojam. Tikai sāp apzināties, ka esi kļuvis par apgrūtinājumu saviem bērniem. Un ka tavas vecumdienas nav ģimenes ieskautas, bet gan mājā, kur visi par tevi rūpējas, bet neviens tevi īsti negaida.
