Kad mēs ar Ričardu adoptējām Dženiferu, es domāju, ka esmu atradusi īstu laimi. Šī mazā meitene ar milzīgām acīm un kautrīgu smaidu piepildīja mūsu dzīvi ar siltumu. Mēs tik ilgi gaidījām viņas ierašanos, gatavojāmies, izgājām cauri visām birokrātiskajām pārbaudēm, cerējām un ticējām, ka viņa kļūs par mūsu ģimenes locekli.
Taču mēnesi pēc viņas ierašanās mūsu mājās es no meitas dzirdēju vārdus, kas lika man par visu šaubīties.
– Mamma, netici tētim…
Šie klusie, bet satraukuma pilnie vārdi ieskanējās manā prātā kā draudošs atbalss.
Ko Ričards slēpa?
Es paskatījos uz Dženiferu. Viņas acīs bija nopietnība, kas nebija raksturīga četrus gadus vecam bērnam. Viņa izskatījās nobijusies, bet, it kā sapratusi, ka ir pateikusi pārāk daudz, ātri pieķērās pie manis.
Istabā ienāca Ričards, un viņa seja mirdzēja priekā. Viņš ar sajūsmu skatījās uz mūsu meitu, it kā baidītos viņu pazaudēt.
– Paskaties uz viņu, Marla, – viņš teica, tikko slēpjot savas emocijas. – Viņa ir perfekta.
– Jā, viņa ir, – atbildēju es, piesitot meitenīti pie sevis.
Mēs ieguldījām tik daudz pūļu šajā ceļojumā, un es nevarēju iedomāties mūsu dzīvi bez viņas. Tomēr tagad manā prātā bija kāds nemiers.
Mazas dīvainības, kurām iepriekš nebiju pievērsis uzmanību
Pagāja vēl dažas nedēļas. Mēs centāmies pavadīt vairāk laika kopā, pastaigājāmies, gājām uz parku, rīkojām ģimenes vakarus. Taču Dženifera turpināja izvairīties no Ričarda. Viņa atbildēja uz viņa jautājumiem ar vienvārdīgām atbildēm, un dažkārt viņa vispār neko neteica.
Kādu dienu pastaigas laikā viņš ierosināja:
– Kā būtu ar saldējumu? Kādu tu gribi, mīļā?
Dženifera paskatījās uz viņu, tad uz mani, it kā meklēdama atbalstu.
– Vaniļas, lūdzu, – viņa čukstēja.
Es pamanīju, ka viņas pirksti ciešāk satver manu roku.
Tajā vakarā, kad liku viņu gulēt, viņa mani cieši apskāva un maigi teica:
– Mamma, neuzticies tētim.
Man sāpēja sirds.
– Kāpēc, mīļā?
Dženifera nolaida acis.
– Viņš saka dīvainas lietas… Viņš it kā kaut ko slēpj.
Es mēģināju sevi pārliecināt, ka viņa vienkārši vēl nav pieradusi pie jaunās ģimenes. Taču tas, ko viņa teica, mani turēja uz pēdām.
Gadījuma saruna, kas visu izmainīja
Nākamajā dienā, izejot no savas istabas, es dzirdēju Ričardu runājam pa telefonu. Viņa balss bija saspringta.
– Tas izrādās grūtāk, nekā es domāju… Viņa kaut ko pamanīja. Es baidos, ka viņa varētu pastāstīt Marlai.
Pasaule manu acu priekšā peldēja. Par ko mēs runājam? Ko Dženifera varētu teikt?
Es vairs nespēju to paciest un izgāju pie viņa.
– Ričards, kas notiek? Vai tu kaut ko slēpj?
Viņš sastinga, bet pēc sekundes pasmaidīja:
– Marla, tas ir pārsteigums Dženiferai. Es gribēju, lai viņas pirmā dzimšanas diena pie mums būtu īpaša.
Es jutos atvieglota… bet prātā palika šaubas.
Ko darīt, ja Jennifer bija taisnība?
Kaut kas šajā situācijā man šķita nedabisks. Varbūt mana meita patiešām juta vairāk, nekā viņa varēja izskaidrot vārdos?
Es nolēmu vairāk vērot un uzticēties saviem instinktiem. Galu galā bērni nekad nemelo bez iemesla…..
