Meitas noslēpumainā pazušana: atstāts mazbērns, satraucoši atklājumi un telefona zvans, kas visu izmainīja
Kad meita negaidīti lūdza mani uz pāris nedēļām paturēt mazbērnu, es jutos mazliet neērti, taču daudz par to nedomāju. Džeina vienmēr bija spontāns cilvēks, dažkārt neparedzams, bet es biju pieradusi pie viņas pēkšņajiem lēmumiem. Tomēr tajā dienā kaut kas viņas uzvedībā mani satrauca vairāk nekā parasti.
Viņa izskatījās nogurusi, viņas seju ēnoja satraukums, un acīs bija redzamas slēptas sāpes.
– Mamma, man steidzami jādodas komandējumā, vai tu varētu pieskatīt Tomiju? – Viņas balss bija mierīga, bet rokas trīcēja, kad viņa novietoja somu uz grīdas.
Es paskatījos uz mazdēlu, kurš jau satraukts skrēja uz bērnistabu, un atbildēju, lai gan kaut kas iekšienē nemierīgi raustījās:
– Protams, mīļā. Kur tu ej?
– Tas ir tikai darbs, svarīgs projekts…” Viņa ātri atbildēja, izvairoties no mana skatiena.
Viņas pirksti nervozi aizrāva piedurknes apakšmalu, un balss šķita pārāk nedabiska.
– Džeina, vai esi pārliecināta, ka ar tevi viss kārtībā? Tu vari man pateikt, ja kaut kas nav kārtībā.
Viņa uz mirkli sastinga, it kā gribētu kaut ko pateikt, bet tad saspringti pasmaidīja:
– Man viss kārtībā, tikai esmu nogurusi. Paldies, mammu. Es drīz atgriezīšos.
Es viņu apskāvu, cerot, ka viņa saka patiesību, bet tā vietā Džeina steidzās ārā pa durvīm.
Brīdinājuma zīmes
Pirmajās dienās es izbaudīju laiku ar Tomiju, taču trauksme mani nepameta. Meita man nepazvanīja, lai gan bija solījusi. Es centos sevi pārliecināt, ka viss ir kārtībā, taču iekšējā balss man teica pretējo.
Un tad notika tas, no kā es baidījos.
Tomijs nejauši izlēja sulu uz savām drēbēm, tāpēc es aizgāju pie viņa čemodāna, lai paņemtu tīras lietas. Bet, kad es to atvēru, es sastingstu. Vieto vieglu apģērbu pāris nedēļām es atradu ziemas drēbes: siltu mēteli, vilnas zeķes, gumijas zābakus. Tas nebija kā parastā ceļojumā.
Čemodāna apakšā es atradu aploksni ar savu vārdu. Tās iekšpusē bija nauda. Liela naudas summa. Daudz vairāk, nekā būtu nepieciešams īslaicīgam komandējumam.
Mani pārņēma bailes.
Es nekavējoties piezvanīju uz Džeinas numuru, bet telefons bija izslēgts. Es atstāju balss pastu:
– Jane, te mamma. Steidzami man zvani. Es esmu noraizējusies.
Atbilde nesekoja.
Pazušana
Es zvanīju viņas draugiem, kolēģiem, pat kaimiņiem, bet neviens nezināja, kur viņa ir. Džeina vienkārši pazuda gaisā.
Trīs nedēļas pagāja nemierā. Tomijs bija pārāk mazs, lai saprastu, kas notiek, bet es jutu, ka viņa mamma bija pazudusi kāda iemesla dēļ.
Un tad atskanēja telefona zvans.
Es pieliku klausuli pie auss, un balss otrā galā lika man savilkties sirdij.
– Mammu, man žēl… Es nevarēju piezvanīt ātrāk…
Tas, ko dzirdēju tālāk, apgāza manu dzīvi kājām gaisā.
