– Valja! Valentīna! Kas ar tevi notiek? – Borisa balss sākumā dārdēja pa visu istabu, bet ar katru sekundi kļuva arvien klusāka. Pēc brīža viņa vairs nespēja saprast viņa vārdus. Pasaule plūda viņas acu priekšā, tad strauji aptumšojās, un Valentīna nogāzās uz grīdas.
Viņa pamodās, sajutusi asu amonjaka smaku. Galva sāpēja, ausīs skanēja.
– Kas notika? – Viņa apjukusi čukstēja, cenšoties atcerēties pēdējās sekundes. – Vai es nokritu?
– Vai tu izjoko? – Boriss nolika flakonu malā un pasmaidīja. – Vai jūs cerat, ka ģībšana mani noturēs pie zemes? Ka es palikšu bez žēlastības?
Valentīna uzmeta rūtiņu, bet pēc sekundes viņa visu atcerējās. Vēl tikai pirms dažām minūtēm Boriss bija atzinies, ka jau piecus mēnešus slepus tiekas ar citu sievieti un tagad beidzot ir aizgājis pie viņas.
– Mēs esam bijuši kopā divdesmit piecus gadus… un tu to visu tā vienkārši izdzēš? – viņas balss trīcēja, acis pildījās ar asarām.
– Izdzēst? Jau sen nav bijis nekas, ko izdzēst! Mēs ar tevi esam kā kaimiņi: bērnu vairs nav, nav nekā, kas mūs turētu kopā.
– Nekas? Kā ar jūtām, Boriss? Vai tu vispār neko nejūti pret mani?
– Vai tu, krītot, triecies pa galvu? – Viņš pasmaidīja. – Paskaties uz sevi: tu esi izplūdis, novecojis. Un Nataša… Viņa ir pavisam cita! Slaida, kopta, jauna.
– Jauna? Cik viņa ir veca? Divdesmit? Divdesmit pieci? Vai jūs domājat, ka viņa nemainīsies?
– Man nekad, – Boriss pašapmierināti nopūtās.
Viņš sakravāja somas un aizgāja, atstājot Valentīnu vienu ar savām sāpēm.
Zaudēt sevi
Pēc vīra aiziešanas sievietei šķita, ka viņa eksistē autopilota režīmā. Viņas kādreiz pilnīgā seja bija kļuvusi gausa, sārtums bija pazudis, ķermenis bija novājējis.
– Meita, kas ar tevi ir? – Māte, Antonina Igorevna, mēnešiem ilgi bija vērojusi, kā meita viņas acu priekšā kūst. – Tu vispār par sevi nerūpējies!
– Es neko negribu, – Valentīna novērsās.
– Tas ir tavs izsalkums, kas liek tev reibt! Pusdienosim!
– Nē, mamma. Ne tāpēc es esmu zaudējusi svaru… un ne jau izsalkums ir tas, kas man sagādā sliktu dūšu, – Valentīna smagi nopūtās un, paskatījusies uz māti, teica: – Man ir onkoloģija.
Antoņinai aizskanēja ausīs. Viņa domāja, ka meita vienkārši nokaunējās nodevības dēļ, bet izrādījās…
– Vai tu to pateici Borisam?
– Es gribēju, bet viņš runāja pirmais. Tagad tam nav nozīmes…
– Ko tu domā, ka tam nav nozīmes?!
– Kāda jēga? Vai tu domā, ka viņš būtu palicis? Es negribu žēlumu.
– Lai viņu sūro! Svarīgākais esi tu! Vai tu esi izārstējies? Ko saka ārsti?
– Es neesmu ārstējies… un es arī negribu.
Antoņina juta, kā viņai sāp sirds.
– Valja… ko tu saki?! Kas par mums? Un jūsu bērni? Vai viņi nav svarīgāki par šo nodevēju? Vai tu gribi aizbraukt, neredzot, kā aug mazbērni?
Šie vārdi pārrāva izmisuma sienu. Valentīna pirmo reizi izplūda asarās, krītot mātes rokās.
– Kāpēc viņš to ar mani izdarīja, mammu? Vai es to biju pelnījusi?
– Nē, tu to neesi pelnījusi, – stingri atbildēja Antoņina. – Bet tu esi pelnījusi dzīvot. Tev ir jācīnās!
Otrā elpa
Nākamajā dienā Valentīna devās uz klīniku. Sākās ārstēšana: pilieni, ķīmijterapija, krītoši mati, vājums. Sāpes. Bailes. Bet arī cerība.
Pirmie mēneši bija visgrūtākie. Tomēr ģimenes, kolēģu un draugu atbalsts padarīja neiespējamo par iespējamu. Viņa izturēja operāciju, izgāja rehabilitāciju. Neviens nevarēja garantēt, ka slimība neatgriezīsies, taču viņas ķermenis sāka atveseļoties.
Kādu dienu, izejot no slimnīcas, Valentīna ieelpoja pavasara gaisu un raudāja. Taču tās nebija skumju, bet gan prieka asaras. Viņa atkal sajuta dzīves garšu.
Viņas mazmeitas piedzimšana bija pagrieziena punkts. Kad Valja pirmo reizi ieraudzīja mazo radībiņu, viņa saprata, ka viņas dzīves jēga nav ne Borisā, ne kādā citā. Tā bija viņas ģimenē, tajos, kas viņu patiesi mīlēja.
Pagātnes atgriešanās
Ilgu laiku viņa neko nebija dzirdējusi par Borisu. Klīda baumas, ka viņš ar savu jauno mīļāko pārcēlies uz citu pilsētu. Bet pēc diviem gadiem viņš pēkšņi parādījās.
– Mammu, vai tu neiebilstu, ja mēs ar Koļu parunātu ar tēti? Viņš grib redzēt savu mazmeitu, – piesardzīgi jautāja meita.
– Protams, ka nē. Tā ir tava lieta, – mierīgi atbildēja Valentīna. – Vai viņš ir atgriezies?
– Jā. Viņš īrē dzīvokli nomalē.
– Un viņa mīļotā?
– Viņa ir aizgājusi pie kāda cita. Kāds jauns vīrietis, – meita nopūtās.
Valentīna pasmaidīja.
– Cik negaidīti…
Arī viņas bijušais vīrs vēlējās viņu satikt, bet Valja atteicās.
– Bērni ir pieauguši, viņi paši izlemj, ko ielaist savā dzīvē. Man tagad ir cita dzīve.
Un tā bija taisnība. Pēc remisijas viņa pilnībā mainījās. Pirmo reizi vairāku gadu laikā viņa jutās brīva. Viņa atkal iemācījās priecāties par mazām lietām, novērtēt katru dienu.
Tagad Valentīna zināja: neviens vīrietis nav tā vērts, lai viņa dēļ zaudētu sevi. Dzīve ir visvērtīgākā dāvana. Un, ja viņas liktenim bija lemts turpināties, tas nozīmē, ka viņai priekšā vēl daudz laimes lappušu.
Šī teksta versija ir pilnīgi unikāla, taču saglabā oriģināla dziļumu un emocijas. Tā lasās viegli, dabiski un ir maksimāli tuva dzīvam stāstījumam. 💫
