Kopš bērnības Pāvels bija kluss un nedrošs zēns, ko lielā mērā noteica viņa nelielais augums. Bērnudārzā viņš vienmēr bija mazākais starp saviem vienaudžiem, pat meitenes bija garākas par viņu. Viņam bija grūti iegūt draugus, un lielāko daļu laika viņš spēlējās viens. Kad kāds atņēma viņa rotaļlietas, viņš tikai klusībā cieta, bet nekad nesūdzējās vecākiem.
Kad sākās skola, situācija nemainījās – Pāvels atkal bija viszemākais klasē. Klasesbiedri par viņu ņirgājās, iesaucot viņu par “mazo zēnu”. Laika gaitā viņš vairs nespēja to paciest, tāpēc pierunāja vecākus pieteikt viņu sporta klubā.
Treniņu gadi viņu izmainīja – viņš kļuva garāks, spēcīgāks, ieguva muskuļu masu. Devītajā klasē Pāvels izskatījās pavisam citādi, un meitenes sāka izrādīt par viņu interesi. Taču viņš labi atcerējās visus šos izsmiekla un apvainojumu gadus, tāpēc nesteidzās ar tām sākt attiecības.
Kad viņš iestājās institūtā, viņa raksturs mainījās – viņš kļuva pašpārliecinātāks un sabiedrisks. Kādu dienu viņš iepazinās ar Aļonu, meiteni, kura īrēja dzīvokli netālu. Sākumā viņš vienkārši pavadīja viņu mājās, bet drīz vien viņa uzaicināja viņu pie sevis, un starp viņiem sākās attiecības.
Tomēr Paulam kaut kā pietrūka. Viņš juta, ka viņu attiecības nesniedz viņam patiesu prieku. Kādu dienu, sakopojis drosmi, viņš nāca un piedāvāja sievai:
– Viņš ierosināja: “Apprecēsimies.
Alena smējās:
– Paša, tev vēl visa dzīve priekšā. Tu esi izskatīgs, atlētisks, meitenes pašas tevi piesaista. Starp citu, es zinu, kurš no mūsu grupas ir iemīlējies tevī. Tu vari tikties ar visādām meitenēm un tad izvēlēties vienu.
– Ko, pie velna? Vai jūs izjokojat?
– Man ir līgavainis. Viņš ir visskaistākais puisis mūsu apkaimē, turklāt viņš ir arī ļoti bagāts. Viņš man sūta naudu, lai es varētu īrēt dzīvokli, nevis dzīvot kopmītnē. Es apprecēšos ar viņu.
– Tad kāpēc tu mani vēlies?
– Tu man patīk, Pash. Bet ar Vadimu mēs redzamies tikai brīvdienās, bet ar tevi es pavadu katru nakti.
Šie vārdi viņam trāpīja kā šleiga. Savācis savas mantas, Pāvels klusēdams aizgāja. Šī bija viņa pirmā nopietnā vilšanās.
– Vai esat aizvainots? – Aļona kliedza viņam pakaļ. – Nu, vismaz es esmu uzzinājusi patiesību! Atceries, Pash, nekad neuzticies meitenēm uzreiz, vispirms tās pārbaudi.
Viņš atgriezās mājās nomākts.
– Dēls, kāzu nebūs? – Māte satraukta jautāja viņam, ieraugot viņu ar koferi.
– Neveiksme, – viņš atbildēja sausi, izvelkot no kabatas gredzenu. – Šeit. Tas nav noderīgs.
– Tas ir skaists gredzens, es to nēsāšu pati, – viņa māte maigi pasmaidīja. – Tagad ej uz virtuvi, es esmu izcepusi tavas mīļākās kūkas un pagatavojusi piparmētru tēju.
Institūtā Pāvels centās izvairīties no Alenas, bet viņa izturējās tā, it kā nekas nebūtu noticis. Pēc nodarbības viņš pamanīja, ka viņa kaut ko čukst ar Konstantīnu un pēc tam kopā ar viņu aiziet.
Pāvelam uz dvēseles palika nepatīkams atlikums, sajūta, ka viņš tikko tika izmantots. Viņš domāja, ka pārdzīvos, bet pēc dažām dienām Tamāra pie viņa pienāca ar smaidu:
– Paša, nāc uz manu dzimšanas dienas ballīti. Būs jautri!
