Nina bija nogurusi būt par aukli savam vīram, taču viņa negaidīja, ka viņa “darbs” izrādīsies tāda krāpšana
– Nina, kur ir dačas atslēgas? Es tev taču teicu, ka tās vienmēr jānovieto uz naglas! – Kirils jau kuro reizi raustījās pa atvilktni priekšnamā, nepamanījis, ka atslēga karājas tieši tur, kur viņš to meklēja.
– Kirjuša, mīļā, pacel acis uz augšu! Lūk, gudrinieci! Sēdi! Pieci! – Nepaceļot galvu no piezīmju burtnīcām, sacīja Nina Aleksejevna, sākumskolas skolotāja, kura piecu laulības gadu laikā no sievas spēja pārvērsties par vīra māti.
– Es ceru, ka tev šajā nedēļas nogalē nav vajadzīga vasarnīca?
– Nē, man ir darāmās lietas, kāpēc?
– Nekā, es gribu aizbraukt, pirms ziemas sakopt, – teica Kirils un izgāja ārā.
Nina pat novērsās no savām piezīmju grāmatiņām – Kirils brīvprātīgi piedāvāja doties uz daču? Bez atgādinājumiem, pierunāšanas un kliegšanas? Nekad agrāk tā nebija noticis. Sieviete pārsteigta ķērās pie telefona, lai piezvanītu direktoram un atvainotos no gaidāmā subbotnieka.
Kā Nina nemanāmi no sievas pārvērtās par aizbildni
Nina un Kirils bija precējušies ne tik sen, bet viņai šķita, ka viņa ar viņu ir kopā jau sen. Viņa bija tik ļoti “iesakņojusies” šajās attiecībās, ka ne uzreiz saprata, kā viņas vīrs no apgādnieka bija pārtapis par bezpalīdzīgu zēnu.
Jau pirms kāzām viņa apbrīnoja viņa tuvību ar māti, bet pēc kāzām viņa saprata, ka Kirils burtiski nevar spert ne soli bez viņas norādījumiem. Māte deva padomus par darbu, naudu, personīgo dzīvi. Nina ar viņu draudzējās, nemanot, kā viņa pamazām nodod viņai dēla vadību. It kā viņa būtu jutusi, ka viņai nav ilgi jāpaliek.
Kad sieva māte nekļuva, Kirils iekrita ilgstošās bēdās. Tik ļoti, ka viņš pat nespēja doties uz darbu. Nina uzņēmās visus rūpes, atliekot sapni par mātes stāvokli, lai izvilktu vīru no depresijas.
Taču viņš nemēģināja tikt galā pats. Gulēja uz dīvāna, pieprasīja uzmanību, sūdzējās. Darbs? Kāds darbs, kad mammas vairs nav? Visu gadu Nina vilka vīru uz sevi: viņa gatavoja ēst, strādāja, maksāja rēķinus, un viņš cieta.
Taču kādu dienu viņa atgriezās mājās no darba agrāk un atrada vīru, kurš jautri čaloja pa telefonu. Uz ekrāna bija redzama komēdija, skaļruņos skanēja mūzika, datorā darbojās spēle.
Viņa skumjas pēkšņi strauji izgaisa.
Tad Nina izvirzīja stingru ultimātu:
– Kiril, ir pienācis laiks atgriezties dzīvē. Mēs esam dzīvi, un, ja tu nesāc strādāt, tad vismaz palīdzi mājās!
Viņš to negribēja. Bet viņa uzstāja.
Vīra “darbs” izrādījās pārsteigums
Ar laiku Kirils kļuva jautrāks, teica, ka ir atradis darbu. Viņš sāka izbraukt no rīta, nākt vēlu, dažreiz strādāja arī brīvdienās.
– Kāds labs zēns! – Nina priecājās. – Vai man tiešām izdevās viņu motivēt?
Taču, kad viņš pēkšņi brīvprātīgi izteicās doties uz vasarnīcu, viņai radās aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā.
– Kirils un vasarnīca? Viņš pat nezina, kur ir lāpsta!
Šaubas nedeva miera. Viņa izsauca taksometru un devās uz ciematu.
Jau tuvojoties mājai, viņa pie vārtiem pamanīja nepazīstamu automašīnu. No zemes gabala atskanēja skaļi smiekli, mūzika un kebabu smarža.
Viņa piesardzīgi iegāja pagalmā un bija apstulbusi.
Ap vasarnīcu rosījās trokšņaina kompānija. Viņi tupēja pa dobēm, sēdēja uz soliņiem, vicināja šķīvjus, it kā jau gadiem ilgi būtu bijuši šīs vietas saimnieki.
Kirila nebija klāt.
– Kas tu esi? Kas te notiek?
Puisis ar alu neapmierināti pagriezās:
– Un kas jūs esat? Kāpēc jūs traucējat atpūsties?
– Patiesībā tas ir mans plāksteris!
– Jūsu? Nu, labi, labi… Mēs ar Kirilu vienojāmies par visu nedēļas nogali, samaksājām īri. Tātad, ja tev kaut kas vajadzīgs, vari ar viņu par to vienoties.
Krāpšana tika atklāta
Nina uzvārījās.
Vīrs izīrēja vasarnīcu svešiniekiem!
– Kirjuša, kā tev klājas? – viņa viņam piezvanīja, ļoti cenšoties neizdvest dusmas.
– Ak, izsīcis! – Kirils smagi nopūtās. – Viss no jauna, rīt no rīta es turpināšu.
– Kaimiņš saka, ka mums uz zemes gabala ir troksnis. Vai jūs tur esat viens?
– Jā, protams. Droši vien kaimiņi. Es eju gulēt, uz tikšanos rīt!
Nina saspieda telefonu plaukstā.
– Kāds viltīgs krāpnieks! Viņš ir atradis “darbu”!
Dubults trieciens
Viņa devās uz pilsētu, bet mājas vietā devās uz viņa mātes dzīvokli.
Logā iedegās gaisma.
– Dzīvoklis ir tukšs… bet vai tajā ir gaisma?
Nina aizgāja uz augšu.
Durvis atvēra nobijies Kirils. Viņš kā zivs krastā glāba gaisu, nezinādams, ko teikt.
Bet vēl lielāks šoks gaidīja Ninu istabā.
Mātes gultā gulēja jauna meitene.
– Mīļais, vai tā ir tava mamma?! – viņa iesaucās. – Tu man meloji par mantojumu? Un māja arī nav tava?!
Nina sakrustoja rokas uz krūtīm:
– patiesībā es esmu tava sieva!
Kirils mēģināja izmukt:
– Ninočka, ne tā, kā tu domāji! Es tikai ielaidu viesi… nauda nav lieka!
Bet meitene negrasījās viņam melot:
– Kāds viesis?! Tu jau mēnesi man mudžini galvu, pirms ievilka mani šeit!
Kirils nopriecājās.
Nina beidzot atrada brīvību
Viņa mierīgi paņēma savu somu:
– Nu, Kirjuša, paliec šeit. Es eju mājās.
– Pagaidiet, apspriedīsim…
– Apspriedīsim? Jums vajadzēja to apspriest, kad izīrējāt šo vasarnīcu aiz manas muguras!
– Bet es…
– Savas mantas vari paņemt rīt. Es pati iesniegšu šķiršanās pieteikumu.
– Nina…
– Ak, jā! Un sakopiet mājiņu pēc saviem viesiem.
Viņa aizgāja, jūtot neticamu atvieglojumu.
Pēc mēneša viņi bija šķīrušies.
Kirils mēģināja sūdzēties, atgādinot, kā viņš cieta.
Bet Nina jau zināja – atpakaļceļa vairs nebija.
