23 gadus nodzīvoju ar nožēlu, sērojot par sievu, kuru zaudēju aviokatastrofā. Visu šo laiku es domāju, ka Emīlija ir aizgājusi uz visiem laikiem. Taču liktenis man sagādāja tikšanos, par kādu es nekad nebiju iedomājies… un patiesību, kas manu dzīvi apgāza kājām gaisā.
Pagātne, no kuras nav iespējams izbēgt
Es stāvēju pie Emīlijas kapa, lēnām pārlaižot pirkstus pa auksto marmoru. Divdesmit trīs gadi šķita kā mūžība. Un tomēr sāpes nebija apsīkušas. Rozes, ko biju atnesusi, izcēlās uz pelēkā fona kā koši pilieni sniegā.
– Man ir žēl, Em,” es čukstēju, un mana balss trīcēja. – Ja vien es tev toreiz būtu noticējusi…
Tālruņa vibrācija mani izrāva no apstulbuma. Es gribēju ignorēt zvanu, bet paskatījos uz ekrānu.
– Abraham? – Skaļrunī atskanēja mana biznesa partnera Džeimsa balss. – Atvainojos, ka traucēju tev šādā dienā.
– Viss ir kārtībā, – es šķīstīju rīkli. – Kas notiek?
– Mums ir jauna darbiniece no Vācijas, viņas reiss ielido pēc dažām stundām. Es esmu aizņemta, vai jūs varētu viņu sagaidīt?
Es pēdējo reizi paskatījos uz kapa plāksni.
– Labi, es viņu sagaidīšu lidostā.
– Paldies, draugs. Viņas vārds ir Elsa.
Elsa…
Es nezināju, ka šī diena mainīs visu.
Deja vu lidostā
Ielidošanas zālē es stāvēju ar steigšus uzrakstītu uzrakstu “ELSA”. Pasažieri miga apkārt, apskāvuši savas ģimenes. Gandrīz mehāniski skatījos pa pūli, līdz mans skatiens pieķērās jaunai sievietei ar medusblondiem matiem.
Viņa tuvojās, rullējot savu koferi, un pasmaidīja.
– Sers? Es esmu Elsa.
Viņas balss, viņas akcents, viņas manieres… Man sadevās sirds.
– Laipni lūdzam Čikāgā, Elsa. Sauciet mani par Abrahāmu.
Viņa pasmaidīja vēl plašāk, un es jutos dīvaini reibonis. Šis smaids… Tas man kādu atgādināja, bet es nevarēju atcerēties, ko.
Es palīdzēju viņai ar bagāžu un, izdzenot dīvainās domas, pajautāju:
– Ceturtdienās mums ir ierasts pusdienot kopā ar komandu. Vai jūs vēlētos mums pievienoties?
– Es labprāt! Vācijā saka: “Pusdienas ir puse darba”.
Es pasmaidīju:
– Arī mums ir teiciens: “Laiks skrien, kad tu ēd.”
Viņa smējās, un uz brīdi man šķita, ka dzirdēju Emīlijas balsi.
Negaidīti atklājumi
Bija pagājuši daži mēneši, un Elsa bija nostiprinājusies kā vērtīga darbiniece. Taču man bija dīvaina sajūta, ka viņa ir biedējoši līdzīga Emīlijai.
Kādu dienu viņa ienāca manā kabinetā.
– Abraham, mana mamma atbrauc no Vācijas. Vai tu vēlētos ar mums ieturēt vakariņas? Viņa vēlas iepazīties ar maniem kolēģiem… īpaši ar manu priekšnieku.
Es pasmaidīju.
– Es priecātos.
Restorānā valdīja klusums, un Elzas mamma Elke skatījās uz mani mazliet pārāk uzmanīgi. Kad Elsa devās uz tualeti, sieviete asi satvēra manu roku.
– Neiedomājies tā skatīties uz manu meitu.
Es atcirtu.
– Atvainojiet?
– Es zinu, kas jūs esat.
Man iekšpusē kļuva auksti.
– Par ko jūs runājat?
Viņa noliecās tuvāk.
– Ļaujiet man jums pastāstīt stāstu. Par sievieti, kas mīlēja tevi vairāk par dzīvību, bet tu viņai neticēji…
Es sastingstu.
– Emīlija?
Elke pieskārās.
– Vai tu esi dzīva?
– Es esmu dzīva.
Es paskatījos uz Elzu.
– Viņa ir… mana meita?
Emīlija ar grūtībām piekodināja.
Kad Elza atgriezās, viņa mūs atrada raudājam.
– Kas notiek?
– Sēdi, mīļā, – Eimija čukstēja. – Mums ir jārunā.
Sagrautā pagātne, jauna iespēja
Elsa sēdēja, bāla, klausoties patiesībā.
– Tētis…? – viņas balss trīcēja.
Es piekodināju.
Viņa metās pie manis, tik cieši mani saspiežot, it kā baidītos, ka es atkal pazudīšu.
Turpmākās nedēļas pagāja nebeidzamās sarunās.
– Es negaidu, ka viss atgriezīsies kā agrāk, – kādu dienu Emīlija teica. – Bet varbūt mēs varam mēģināt atkal kaut ko veidot… viņai.
Es paskatījos uz Elzu.
Dievs, es biju akls.
– Nevarēju noticēt, ka esmu zaudējis tik daudz gadu…
Vakarā, sēžot pagalmā, es beidzot pajautāju:
– Kas notika tajā dienā?
Emīlija ilgi klusēja.
– Es biju starp divpadsmit izdzīvojušajiem… Es pamodos slimnīcā, turot rokās kādas sievietes, vārdā Elke, pasi. Mani sajauca ar viņu.
– Kāpēc jūs mani neatradāt?
Viņa rūgti pasmaidīja.
– Vai jūs atpazināt savu meitu? Jūs ar viņu strādājāt katru dienu.
Man acis piepildījās ar asarām.
Dzīve dažreiz dod tev otru iespēju. Svarīgākais ir laicīgi to apzināties.
