Pēc vairākkārtējas vilšanās mīlestībā Ambera pārstāj ticēt romantiskām pasakām. Viņa nolēma pievērsties ģimenei un karjerai, atstājot sapņus par lieliskām jūtām pagātnē. Tomēr dzīve prot pārsteigt, un kādu dienu, parastas ģimenes bārbekjū laikā, liktenis viņai sagādāja negaidītu pārsteigumu.
Tajā dienā, ierodoties vecāku mājās, Ambera sajuta pazīstamo ceptas gaļas smaržu, kas raisīja siltas atmiņas par bērnību. Ārā bija daudz novietotu automašīnu, kas bija skaidra zīme, ka viņas tēvs rīko kārtējo “spontāni” rīkoto ballīti, uz kuru aicināja visus. Tuvojoties mājai, meitene sajuta dīvainu uztraukumu. Šajā vakarā bija kaut kas īpašs.
– Amber! – Tēva jautrā balss atskanēja no viņa priekšauta restes. – Tu esi tieši laikā, nāc iekšā!
Viņa novilka kurpes un iegāja mājā, bet gandrīz uzreiz viņas skatienu piesaistīja vīrietis, kas stāvēja pagalmā blakus tēvam.
– Šis ir Stīvs, mans vecais draugs, – viņš teica, pamanījis viņas interesi. – Vai jūs abi viens otru nepazīstat?
Ambera paskatījās uz viņu un sajuta, kā viņas sirds uz mirkli apstājās. Stīvs nebija tāds, kādu viņa viņu bija iedomājusies: garš, ar gaiši sirmiem matiem, pašpārliecināts, bet viņa acīs bija dziļas, pazīstamas, gandrīz pazīstamas skumjas.
– Priecājos ar jums iepazīties, – viņš teica, sniedzot roku. Viņa balsī bija jūtamas nelielas skumjas.
Viņa atbildēja uz rokasspiedienu, nezinādama, kāpēc pēkšņi sajuta kaut ko svešu. Visu vakaru viņa bija domājusi, ka starp viņiem pastāv neredzama saikne, lai gan viņi tikko bija iepazinušies.
Kad viesi sāka doties prom, Ambera devās pie savas automašīnas un mēģināja iedarbināt dzinēju, taču tas neiedarbojās. Viņa aizkaitināti nopūtās un vēlreiz pagrieza atslēgu, taču veltīgi. Pēkšņi uz loga atskanēja klauvējiens.
– Vai ir kāda problēma? – jautāja Stīvs, nedaudz smaidot.
– Jā, kaut kas ar mašīnu, es nevaru to iedarbināt… – viņa samulsusi atbildēja.
Stīvs klusībā atrotīja piedurknes un apsēdās viņai blakus, pētot problēmu. Pēc dažām minūtēm dzinējs atkal iedarbojās.
– Gatavs, – viņš teica, pieceļoties.
– Paldies, Stīvs, – ar sirsnīgu pateicību teica Ambera.
– Tas nekas,” viņš pasmaidīja. – Bet zini, ja gribi man pateikties, kāpēc gan nedari man kompāniju vakariņās?
Viņa sastinga. Vai tas bija uzaicinājums uz randiņu? Kad viņa ieskatījās viņa acīs, viņa saprata, ka viņa vārdos nav vieglprātības.
– Kāpēc gan ne, – pārsteigta atbildēja Ambera.
Pēc sešiem mēnešiem
Ambera stāvēja vecāku mājas spoguļa priekšā, nespēdama noticēt, ka šodien ir viņas kāzu diena. Viņa, kura jau sen bija zaudējusi cerības uz mīlestību, tagad bija tērpusies kāzu kleitā un gatava saistīt savu dzīvi ar vīrieti, kurš viņai bija parādījis, ka laime ir iespējama.
Ceremonija bija pieticīga, tikai tuvākajiem cilvēkiem. Taču, kad viņa stāvēja pie altāra un skatījās Stīvam acīs, visu viņas iekšienē pārņēma neizbēgamības sajūta – tas, kas notika, bija pareizi.
Tajā naktī, palikusi viena savā jaunajā mājoklī, Ambera sajuta dīvainu nemieru. Kad viņa iznāca no vannasistabas, viņa ieraudzīja Stīvu sēžam uz gultas malas, ar saspringtiem pleciem un dziļu skumju apmākušos skatienu.
– Stīvs? – Viņa piesardzīgi sauca.
Viņš lēnām pagriezās, un viņas sirds savilkās, redzot sāpes viņa acīs.
– Es ar viņu runāju…” Viņa balss skanēja apslāpusi. – Ar manu meitu.
Dzintars sastinga. Viņa zināja, ka viņš pirms daudziem gadiem bija zaudējis meitu, bet nekad nebija sapratusi, cik dziļi šī brūce joprojām asiņo.
– Es runāju ar viņu, kad nespēju tikt galā ar vientulību…
Viņa apsēdās viņam blakus un maigi paņēma viņa roku.
– Tu nekļūsi traks, Stīvs. Vienkārši sāpes pārāk ilgi ir dzīvojušas tevī. Bet tagad tu neesi viens. Mēs to pārdzīvosim kopā.
Un tajā mirklī Ambera saprata, ka patiesa mīlestība nav tikai priecīgi mirkļi, bet arī dalīšanās ar kāda sāpēs, viņa dvēseles tumšāko daļu pieņemšana un neatlaišana, pat ja tas ir grūti.
