Mans skatiens pievērsās sievai, kuras izskats atgādināja cilvēka, kas sastapies ar spoku, izskatu. Viņas trīcošajā rokā mirgoja neliela aploksne, un acis bija pilnas panikas. Vecās savrupmājas banketu zāles skaļā mūzika visu apslāpēja, pārvēršot mūsu sarunu noslēpumā, kas bija pieejams tikai mums.
Šis saulainais maija rīts grasījās būt perfekts. Mana līgavaiņa Sergeja ģimenes savrupmāja gatavojās uzņemt daudz viesu: viesmīļi veikli kārtoja kristāla glāzes, gaisā virmoja svaigu rožu un elitārā šampanieša aromāts, un portreti masīvos rāmjos vēroja notikumu ar neviltotu stingrību.
“Anastasija, vai esi pamanījusi, ka Sergejs šodien ir mazliet dīvains?” – klusi čukstēja mana vecmamma, palūkojusies pa istabu, it kā baidīdamās, ka varētu tikt noklausīta.
Es uzmutu. Patiešām, visu dienu Sergejs bija izskatījies saspringts. Tagad viņš atradās halles otrā galā, telefonu piespieduši pie auss, un viņa sejā nebija nekādu emociju.
“Tas ir tikai nervozitāte pirms kāzām,” es mēģināju to noslaucīt, pielabojot savu plīvuru.
“Paskaties šeit, tūlīt,” steidzīgi čukstēja mana vedekla, paspīdēdama man aploksni, un tad, it kā pazudusi starp viesiem, viņa atkal uzlika savu saviesīgo smaidu.
Slēpdamās aiz kolonnas, es izšķīru vēstuli. Mana sirds satraucās, kad izlasīju vārdus:
“Sergejs un viņa komanda plāno no tevis atbrīvoties uzreiz pēc kāzām. Tu esi tikai pīle viņu spēlē, un viņi zina par tavas ģimenes mantojumu. Ja vēlies izdzīvot, bēdz.”
Sākumā es nodomāju, ka tas ir kāds ļauns joks. Taču atmiņas par Sergeja nesenajām aukstajām sarunām, viņa dīvaino uzvedību un manu jautājumu pārtraukšanu lika man nopietni aizdomāties.
Mans skatiens satikās ar Sergeja skatienu pāri istabai. Viņš pabeidza sarunu, pagriezās, un viņa acīs es ieraudzīju kaut ko jaunu – aukstu apņēmību un aprēķinu.
“Nastja!” – Kāda līgavas draudzene kliedza, pārtraucot manas domas. “Ir laiks!”
“Tagad! Man jāiet uz tualeti!” – Es steidzīgi sacīju.
Caur dienesta koridoru izskrēju ārā, steidzoties novilkt kurpes. Dārznieks izbrīnā pacēla uzacis, bet es viņam tikai atcirtu: “Līgavai vajag svaigu gaisu!”
Uz ielas es noķēru taksometru un, īsi paskaidrojis šoferim, teicu: “Uz dzelzceļa staciju, lūdzu, pasteidzieties. Vilciens aizbrauc pēc pusstundas.”
Pēc stundas es jau biju vilcienā, pārģērbies jaunās drēbēs, ko biju nopircis turpat pie stacijas. Manas domas raisījās: vai tas viss patiešām notiek ar mani? Ko domās Sergejs, kad uzzinās par savas līgavas pazušanu? Vai viņš spēlēs sērojoša līgavaiņa lomu, vai arī viņa patiesā daba izkristalizēsies?
Aizverot acis, es mēģināju aizmigt. Pirms manis pavērās nedroša, bet droša dzīve. Labāk būt dzīvai un slepenai, nekā būt upurim, uz visiem laikiem iesaldētai 15 gadus pazudušās līgavas lomā.
Atmiņās uzvirmoja mirkļi, kas šķita absurdi: “15 gadi perfektas kafijas praktizēšanas,” nodomāju, atverot jaunu savas dzīves lappusi.
Tā sākās mans stāsts. Stāsts, kurā es kļuvu par Faitu, atstājot aiz muguras Anastasiju, balto kleitu un sagrautās cerības. Par saviem jaunajiem dokumentiem man nācās samaksāt lielu naudu, taču cena bija pilnībā attaisnojama.
Aiz letes mazā kafejnīcā Kaļiņingradas nomalē es uzlieku tasi kapučīno pastāvīgajam viesim, gados vecākam profesoram, kurš vienmēr bija man blakus.
“Jūsu mīļākais kapučīno,” es teicu, “un, kā vienmēr, melleņu smalkmaizīti?”
“Jūs esat pārāk laipna pret mani, Vera Andrejevna,” viņš atbildēja ar siltu smaidu.
Apskatīju mājīgo istabu, kas bija piepildīta ar atmiņām par pagātni, un nodomāju: varbūt mana iepriekšējā dzīve bija ilūzija. Varbūt tieši tagad es sāku dzīvot pa īstam. Jo brīvība taču nav kaut kas mantots, bet gan kaut kas tāds, ko soli pa solim būvē pats, pat ja visi apkārt cenšas sagraut tavus sapņus.
Šodien es sēžu šeit, baudot lietainu pavasara vakaru, un saprotu, ka pagātne ir tikai ēna, un man priekšā ir jauna, droša un cerību pilna dzīve.
