Kad sirds izdara izvēli
– Roma, Romochka, mums ir dvīņi! – Tālrunī atskanēja priecīga un satraukta Taņas balss. – Viņi ir tik mazi, katrs tikai 2,5 kilogrami, bet viņi ir veseli, vai varat iedomāties? Viss ir kārtībā!
– Ultrasonogrāfija teica, ka dvīņi,” Romāns murmināja, it kā šīs ziņas viņam nebūtu pārsteigums. – Zēni?
– Jā, zēni! Viņi ir tik mīļi! – Laimes asaras ritēja pa jaunās māmiņas vaigiem. Viņa beidzot turēja savus bērnus rokās…
Grūtniecība Taņai nebija viegla. Jau no paša sākuma viņas bērnu tēvs Romāns nebija sajūsmā par šo ziņu. Viņi strādāja kopā: Tānija – grāmatvede, Romāns – autovadītājs mazā uzņēmumā. Viņus nevarēja saukt par kaislīgiem mīlētājiem, taču viņi bija jauni, bieži krustojās ceļi, un starp viņiem izveidojās attiecības. Romāns tikko bija pārdzīvojis šķiršanos no savas līgavas – kāzas ar Lidu jau bija ieplānotas, taču nodevība izjauca viņu nākotni. Viņš savām acīm redzēja, kā viņa skūpstīja viņa draugu, un pēc tam kāzas tika atceltas. Romāns meklēja mierinājumu, un viņa pusē atradās Tānija.
Viņa nekad nebija saņēmusi lielu vīriešu uzmanību: spilgti sarkanie nepakļāvīgie mati, vasaras raibie vaigi un tieksme uz lieko svaru nepadarīja viņu par vispopulārāko meiteni. Viņa jau kopš bērnības centās cīnīties ar savu svaru, taču reizēm kūciņas un šokolādes pārņēma virsroku. Romāns kļuva par viņas pirmo nopietno vīrieti, un Tānija ar galvu iegrima šajās jūtās.
Taču, ja viņai šīs attiecības nozīmēja daudz, tad Romānam bija citādi. Viņš negribēja tos reklamēt, pēc darba gaidīja Tanju aiz biroja ēkas, izvairījās no pārpildītām vietām. Tomēr mazā ciematā noslēpumi ilgi nepastāv. Cilvēki sāka runāt, un, lai kaitinātu bijušo līgavu, Romāns sāka atklāti paziņot, ka ir iemīlējies Tanjā. Meitene par to dzirdēja, noticēja un, protams, izkausējās.
Tānija dzīvoja pie vientuļās tantes mazā dzīvoklītī. Viņi nesadzīvoja labi, bet meitene tika paciesta, jo viņa nesa no mājām ēdienu un gatavoja ēst. Kad tante atrada grūtniecības testu ar divām svītrām, viņa nekavējoties devās pie Romāna mātes. Uzzinājusi par Tanjas grūtniecību, Marta Olegovna piedzīvoja īstu šoku.
– Dēls, izrādās, ka tev ir līgava! – viņa sagaidīja Romānu ar pārsteiguma pilniem vārdiem.
– Kāda līgava?! – Viņš uzpūtās. – Jā, man ir tikšanās ar meiteni, bet nekas nopietns!
– Vai tas ir labi, ka viņa ir stāvoklī? – viņa mātes balss bija stingra.
Tā Romāns uzzināja, ka drīz kļūs par tēvu. Viņš nebija tam gatavs, bet nebija citas izejas: kāzas notika. Pareizāk sakot, tā bija tikai parakstīšanās un pieticīgas vakariņas viņa vecāku mājās.
Taņa bija laimīga, nepamanīdama ne vīra aukstumu, ne viņa māsas slīpos skatienus. Viņa ticēja, ka viņš viņu mīlēs, jo tagad viņiem bija ģimene.
Taču Romāns neslēpa savu vienaldzību. Viņš neizrādīja maigumu, neinteresējās par sievas labsajūtu un negaidīja bērnus. Viņš sāka kavēties darbā. Tānija centās to nepamanīt, bet kādu dienu viss mainījās.
Kādā veikalā pie viņas pienāca iespaidīga blondīne.
– Tagad es saprotu Romku, – izsmejot teica Līda, veltot novērtējošu skatienu Tānijai. – Es saprotu, kāpēc viņš nesteidzas mājās.
– Ko tu ar to domā? – Tānija sasprindzinājās.
– Viņš negrib tur būt. Viņam tu nepatīk. Tu taču saproti, vai ne?
Šie vārdi iedūrās viņai sirdī. Tānija gribēja atbildēt, bet sajuta asas sāpes vēderā. Viņu steidzami nogādāja slimnīcā.
Dažas dienas vēlāk viņa dzemdēja.
– Rom, nāc apskatīt savus dēlus, – klusībā lūdza Tānija.
– Redzēsim… – viņš samulstēja un nolika klausuli.
Pēc izrakstīšanās Taņa atgriezās vecāku mājā. Kirils un Jefims bija nemierīgi, neļāva gulēt, pieprasīja pastāvīgu uzmanību. Māte palīdzēja, bet vīrs… Vīrs palika nomaļus.
Un tad Tanja nejauši noklausījās sarunu starp Romānu un viņa māti.
– Man par viņiem nerūp, – viņš vienaldzīgi teica. – Tanja pati vēlējās bērnus, tāpēc lai tagad dzīvo kopā ar viņiem.
Viņa sapakoja savas mantas un nolēma aizbraukt.
– Paliec,” Romāns pēkšņi teica. – Es aiziešu.
Viņš devās pie Lidas. Bet ļoti drīz viņš saprata, ka ir kļūdījies.
Dzīve ar Lidu nebija tāda, kādu viņš bija gaidījis. Viņa negatavoja ēst, nerūpējās par viņu, tērēja viņa naudu un pieprasīja vēl. Un viņš aizvien biežāk domāja par Tanju.
Pirmo reizi pēc ilgāka laika viņš ieradās vecāku mājās, lai redzētu bērnus. Kad viņš ieraudzīja Tanju – izmainītu, skaistāku, smaidošu -, kaut kas iekšā sakustējās.
– Tu esi mainījusies, – viņš klusi teica.
– Paldies, – atbildēja Tānija, skatoties viņam tieši acīs.
Romāns sāka pavadīt vairāk laika ar bērniem. Tagad viņš nāca mājās katru nedēļu un palika uz ilgu laiku. Līda izbijās, bet viņam tas vairs nerūpēja.
– Varbūt pienācis laiks šķirties. – Tanja ierosināja kādu dienu.
– Nebūsim steigā… – viņš pēkšņi atbildēja.
Tajā vakarā viņš neatgriezās pie Lidas.
Un drīz viņa uz nedēļu aizbrauca, un viņš sapakoja savas mantas un atgriezās mājās.
– Es zināju, ka tu atgriezīsies, – čukstēja Tānija, pieguļot viņam.
– Es nekur citur nebraukšu, – viņš atbildēja.
Lida, sēžot kafejnīcā pie jūras, pasmaidīja, aplūkojot dimanta gredzenu.
– Jā, Saša, es par tevi apprecēšos, – viņa teica viegli.
Mīlestība? Tā ne vienmēr garantē laimi. Dažreiz vieglāk ir bez tās…
Un Tanja tobrīd smaidīja, turot vīra roku.
Viņa zināja, ka mīlestība tomēr ir uzvarējusi.