Desmitgadīgais Kirils nevarēja noticēt savām acīm, kad vecā, nolietotā dīvānā, kas viņam atstāts kā vecmāmiņas mantojums, atklāja mazu kastīti. Taču tajā atrastā vēstule un juridiskie dokumenti atklāja vēl vairāk noslēpumu, palīdzot zēnam saprast rūgto patiesību par savu ģimeni. Tagad viņam bija jāpieņem lēmums, kas noteiks viņa nākotni.
Kirils rūpīgi aplūkoja noplukušo, aptraipīto dīvānu, ko viņam bija atstājusi vecmāmiņa. Viņš satraucās, kad pārvietotāji to ar troksni novietoja uz grīdas. Noslaucījis putekļu mākoni, viņš piegāja tuvāk, lai pārliecinātos, vai mēbeles nav bojātas.
– Man pietrūks vecmāmiņas,” viņš klusībā teica, ar pirkstiem pārvelkot tumšo traipu, ko viņš bija atstājis, kad reiz izlēja sulu. Vecmāmiņa toreiz nebija dusmojusies, vairāk bija norūpējusies par to, lai viņam ielej vēl sulas, nevis par traipiem uz dīvāna.
Tēvs, kas stāvēja netālu, pakratīja galvu un norāva dīvāna stūri: – Kāpēc tu sūksties par to veco krītu? Tās ir tikai mēbeles!
– Tās nav tikai mēbeles, tēt, – atbildēja Kirils, – tās ir atmiņas par manu vecmāmiņu. Kad izaugšu, es varēšu pelnīt naudu, bet atmiņas par viņu es nevarēšu atgūt.
Tēvs samulsa un smejoties sacīja: “Atceries, kā viņa tev sagādāja nepatikšanas kopš tavas mammas nāves? Un kā viņa tevi vispār ievilka šajā ģimenē?
Kirils nolaida galvu. – Bet šie cilvēki nav nemaz tik slikti, – viņš klusi piebilda. – Viņi ļāva man palikt šeit dažas dienas pēc vecmāmiņas bēres. Es negribu tur atgriezties… Es gribu dzīvot ar jums.
Tēvs, samīļojot viņa matus, apliecināja: “Mēs to nokārtosim, dēls. Es darīšu visu iespējamo, lai tu paliktu pie manis uz visiem laikiem, jo tava kaitinošā vecmāmiņa man vairs nedos nekādus norādījumus. Mēs atkal būsim īsta ģimene.
Kirils pasmaidīja, gribēdams apskaut tēvu, bet viņš novērsās, paņēma no ledusskapja dzērienu, apsēdās krēslā un ieslēdza televizoru. Zēnam pietrūka tēva siltās klātbūtnes, kas viņam nekad nebija bijusi tāda kā mātei.
Pēkšņi Kirils sajuta kaut ko cietu zem dīvāna sēdekļa. Viņš uzlēca, pacēla spilvenu un pārsteigts iesaucās: – Tur kaut kas ir!
Bet tēvs pat neapgriezās. Kirils izvilka šķēres un rūpīgi pārgrieza spilvena vecās šuves. Zem auduma viņš atrada kastīti ar uzrakstu:
“Kirilam”.
Zēns skumji pasmaidīja, jo atpazina vecmāmiņas rokrakstu. Ar šķērēm uzmanīgi noņemdams līmlenti, viņš apsēdās uz dīvāna un izpētīja kastītes saturu. Tās iekšpusē viņš atrada aizzīmogotu aploksni, ko uzmanīgi nolika malā, kā arī vairākas juridisku dokumentu lapas. Tad viņa skatiens apstājās uz vecmāmiņas ar roku rakstītas vēstules:
“Dārgais Kirilli, man žēl, ka tik agrā vecumā spiedu Tevi pieņemt nopietnu lēmumu, bet Tava labklājība un nākotne ir atkarīga no Tavas gudrības. Tev jāzina: tavs tēvs atgriezās tikai pēc mantojuma. Es visu paskaidrošu, un tu pats izlemsi, vai viņš ir tavas mīlestības vērts.”
Kirils uzmeta rūciņu, paskatījās pāri plecam, lai pārliecinātos, ka tēvs joprojām ir aizrāvies ar televizoru, un turpināja lasīt.
Viņa atmiņas par pagātni izskanēja tēlu veidā: viņa vecmāmiņa Lidija ar grūtībām kāpa pa kāpnēm, lai apciemotu mazdēlu sava znota dzīvoklī. Ziņa no viņas mirušās meitas draudzenes bija radījusi viņai bažas par Kirilu. Pēc pāris minūšu uzstājīgas klauvēšanas durvis atvērās, un uz sliekšņa parādījās vīrietis ar tumšiem lokiem zem acīm, kurš tikko turējās uz kājām.
– Līdija… ko tu šeit dari? – Jurijs jautāja aizsmakušā balsī.
Vecmāmiņa, alkohola smakas dēļ tikko savaldīdama vemšanu, atbildēja: – Es atnācu pie Kirila. Kur viņš ir?
Jurijs berzēja zodu, acīmredzami apmulsis: – Kāda šodien diena?
– Otrdiena, – īsi sacīja Līdija, ienākot dzīvoklī un ar šausmām ieraugot netīru drēbju kalnus, tukšas pudeles un plastmasas traukus ar ēdiena atliekām. – Kā tev izdodas iztikt bez Oli?
Jurijs nesavaldīgi murmināja un aizsniedzās pēc ledusskapja. Viņš izvilka desu paciņu, atstājot durvis vaļā, un sāka gatavot sviestmaizes.
– Vai tu patiešām pabaroji Kirilu ar to? – pārsteigta jautāja Lidija, rādot uz plauktiem, kas bija pilni ar īpaši pārstrādātiem pārtikas produktiem.
– Kas ar to nav kārtībā? – sacīja Jurijs, izvelkot gatavu pusdienu kārbu. – Lūk, makaroni ar sieru. Tajā ir piens un ogļhidrāti. Labi augošam bērnam.
Lidija pakratīja galvu. Viņa nespēja saprast, kā viņas meita varēja izvēlēties šādu vīrieti, bet tagad nebija īstais laiks nožēlot. – Juri, zēnam vajag svaigus augļus, dārzeņus, kārtīgu gaļu un graudaugus! Es katru mēnesi sūtu naudu, lai viņam būtu viss nepieciešamais, un šeit viņš ir saplēstās drēbēs un netīrumos. Kas notiek šajā mājā?
Jurijs iezirgstēja. – Saplēstas drēbes ir veselīga dzīvesveida pazīme. Droši vien visa tā pļāpāte Tatjana no ieejas tikai izdomā. Neklausies viņai, Lidija. Es zinu, kā audzināt savu dēlu.
– Jā, to var pateikt pēc tukšo pudeļu skaita ap krēslu un haosa. Kad tu pēdējo reizi mazgāji veļu? Un… – viņa paskatījās apkārt, pamanot lietu trūkumu, – kur ir Kirila rotaļlietas un sporta inventārs?
– Viņam patīk elektronika. Mūsdienu bērni ir tādi. – Bet es maksāju par viņa futbola klubu. – Viņš negribēja tur iet,” Jurijs teica.
Lidija atvilka elpu: – “Juri, vai nu tu mainīsi savu uzvedību, vai arī es parūpēšos, lai Kirils dzīvotu normālos apstākļos.
Atgriezies pie tagadnes, Kirils glīti salocīja vēstuli un iebāza to kabatā. Viņš paņēma juridiskos dokumentus un sāka tos lasīt. Zēns zināja, ka viņam priekšā ir grūts lēmums, no kura bija atkarīga viņa turpmākā dzīve.
Tagad viņam bija jāizdara izvēle, kas uz visiem laikiem mainīs viņa likteni.
