Autobusa šoferis aukstumā izdzina vecu sievieti, bet vēlāk ieraudzīja viņas fotogrāfiju pie savas līgavas – vakars, kas viņa dzīvi mainīja
Džordžs Hariss beidzis maiņu, kad sākās spēcīga snigšana. Vienīgais, ko viņš vēlējās, bija laikus nokļūt pie savas līgavas Angelikas vecākiem. Viņš jau bija nokavējis, un tagad viņam bija vēl viena pietura.
Pasažieri ienāca, turēdami biļetes, bet pēkšņi viņa priekšā parādījās vecāka sieviete garā tumšā mētelī. Viņa drudžaini rakņājās savā somā.
– Atvainojiet, jaunieša kungs… Man šķiet, ka esmu pazaudējusi savu somiņu, – sieviete izskatījās apjukusi.
Džordžs aizkaitināts nopūtās. Viņam nebija laika gaidīt.
– Samaksājiet braukšanas maksu vai izkāpiet, – viņš teica sausi.
– Lūdzu, es biju ceļā, lai nopirktu saderināšanās dāvanu savai mazmeitai… Droši vien esmu izmetis naudu…
Džordžs nopriecājās.
– Vai jūs domājat, ka es neesmu dzirdējis šādus stāstus? Vai arī jūs cerat, ka man būs jūs žēl?
– Viss, ko es lūdzu, ir aizvest mājās. Man nesen bija operācija, es nevaru staigāt…
Bet šoferis bija nelokāms.
– Izkāp no autobusa!
Sieviete ar cieņu savāca savas mantas un izgāja sniegā. Džordžs ielūkojās atpakaļskata spogulī un ieraudzīja, ka viņas nelielā figūra drebo aukstumā. Viņš uz mirkli sajutās neērti, bet atvairīja to. Svarīgākais bija laikus nokļūt uz tikšanos.
Līgavas mājā
Stundu vēlāk viņš jau stāvēja pie greznās Vesterlijas savrupmājas durvīm. Angelika viņu sagaidīja ar starojošu smaidu.
– Viss būs kārtībā, mīļā, neuztraucieties, – viņa čukstēja.
Angelikas māte Meredita pieklājīgi pasmaidīja.
– Mans vīrs nedaudz kavējas, viņš aizbrauca pēc mammas…
Džordžs cītīgi turpināja sarunu, līdz mājas saimniece sāka viņam rādīt ģimenes relikvijas.
– Kas tas ir? – viņš pēkšņi pajautāja, rādot uz fotogrāfiju sudraba rāmī.
– Ak, tā ir mana vīra mamma. Nabaga meitene šodien pilsētā pazaudēja savu somiņu… – Meredita iesmējās. – Vai vari noticēt, ka kāds autobusa šoferis viņu izdzina ārā aukstumā?
Džordžs juta, kā viņam saspiežas vēders. Taču, pirms viņš paspēja kaut ko pateikt, atvērās ārdurvis, un viesistabā ienāca Andželikas tēvs, atbalstīdams sievieti.
– Millie, nabaga meitiņa, tu esi tik auksta…
Džordžs kļuva bāls. Viņš mēģināja paslēpties aiz krēsla atzveltnes, taču bija par vēlu. Millijas vecmāmiņa pacēla galvu, un viņas acīs mirdzēja sašutums.
– Tas ir viņš! Tas ir tas pats nelietis, kas mani izmeta no autobusa!
Andželika sastinga.
– Džordžs? Vai tā ir taisnība?
– Es nezināju, ka tā bija tava vecmāmiņa…
– Tātad, ja tā būtu tikai veca sieviete, tev nebūtu viņas žēl? – Andželika pēkšņi noņēma gredzenu no pirksta. – Es nevaru precēties ar vīrieti, kurš ir tik nežēlīgs.
Džordžs juta, ka viņa pasaule sabrūk. Viņš lūdza viņai piedošanu, taču Andželikas skatiens bija auksts.
– Aizej prom, Džordž.
Viņš izgāja ārā sniegputenī, sapratis, ka ir zaudējis ne tikai mīlestību, bet arī pašcieņu. Un tas viss tikai tāpēc, ka viņš nebija atradis kaut daļiņu līdzjūtības.
