“Tu esi mans pussy… Es šovakar aizbēgsim no sievas, es kaut ko izdomāšu… Pagaidi mani.”
Viņa balss, zema, velkoša, piepildīja gaiteni. Viņš skanēja maigi, intīmi, ar intonāciju, kādu jau sen nebiju dzirdējusi.
Es sastingstu. Man krūtīs kaut kas sagrūda, it kā stikls būtu sadrupinājies tūkstoš lauskās.
Es stāvēju pie kabineta durvīm, rokās turot grūtniecības testa strēmelīti. Divas caurspīdīgas svītriņas… Divas svītriņas, uz kurām tik ilgi gaidīju. Tik daudz gadu mēģinājumu, cerību, sāpju un beidzot ilgi gaidītais brīdis. Es burtiski lidoju uz mājām, lai pateiktu viņam šo ziņu…
Bet prieka vietā es saņēmu triecienu.
– Atvadas, skūpsti…” Viņa balss kļuva klusāka, it kā viņš negribētu, lai kāds to dzirdētu.
Bet es dzirdēju.
Skaļš sitiens manā templī, it kā kāds būtu sitis milzīgu bungu. Ledus paralīze pārņēma visu manu ķermeni, un tad karstuma vilnis, kas pārņēma visu manu ķermeni līdz pat pirkstu galiem.
Izdevēja.
Es pat nenojautu, ka esmu noslīdējis pa sienu. Dziļa elpa, konvulsīvs izelpa. Ieelpa… izelpa… Nē, tas nedarbojās.
Vienīgais, ko dzirdēju galvā, bija: “Kā tu varēji?”
Apstājusies klusā ēnā, es vēroju, kā viņš iziet no kabineta, nesteidzīgi vilkdams žaketi. Viņa seja – tā vīrieša seja, kuru es uzskatīju par savu, savu, vienīgo.
– Tamāra? Kāpēc tu sēdi šeit?
Viņa uzacis jautājoši pacēla uzacis, bet viņa acīs bija ēna – ne bailes, drīzāk nepatīkams pārsteigums. Viņš saprata.
– Jūs… jūs mani krāpjat? – Viņa balss aizklīda, kļūstot trausla un sveša.
Viņš mirkšķināja, pēc tam ar roku pārlaida matus un beidzot pārsprāga izmisīgā smieklā.
– Par ko tu tik ļoti dusmojies? Ko, pie velna, jūs domājat, ka darāt?
– Es tevi dzirdēju.
Tagad viņa skatienā bija kaut kas cits, piesardzība, kā stūrī iespiestam dzīvniekam.
– Tamāra… Tu… tu pārspīlē. Tas tā nav…
– Kas viņa ir? Kas ir tā, kuras dēļ tu “bēg no sievas”?!
Man trīcēja rokas, lūpas bija sausas, un sirds dauzījās tik spēcīgi, ka man šķita, ka izlēks no krūtīm.
Taču viņa atbilde mani pilnīgi nogalināja.
– Viņai ir labāk.
Viņš to pateica mierīgi, pat distancēti. Un tad viņš pavirzījās soli prom, it kā šī saruna viņu būtu nogurdinājusi.
Es lēnām pacēlu roku, spiežot grūtniecības testu.
– Es esmu stāvoklī, – es izelpoju.
Viņš sastinga.
Uz mirkli man šķita, ka viņa acīs redzu bailes. Vai arī tas bija aizkaitinājums?
– Ko?” viņš jautāja pēc pauzes.
– Grūtniece… Vai tu to saproti?!
Klusuma sekunde. Tad viņš lēnām pārlaida roku pāri sejai un… pārmeta acis.
– Kas tagad? Tā ir tava problēma, Tamāra.
Manas… problēmas?
Manī viss apgāzās kājām gaisā. Es skatījos uz viņu, vairs nejūtot sāpes, tikai tukšumu.
Viņš vairs nebija mans.
Es pagriezos un metos bēgt.
– Tamāra! Kur tu ej?! Atgriezies!
Es izskrēju pa durvīm basām kājām, pat neatceroties, kur atstāju kurpes. Nakts lukturi izgaismoja ceļu, bet tas bija tukšs. Mana sirds pukstēja tā, it kā tā grasītos pārplīst.
– Tamāra, apstājies! – viņa balss joprojām skanēja aiz manis.
Bet es negrasījos apstāties.
Tajā brīdī man priekšā parādījās augsts siluets.
– Vai viss kārtībā?
Es paskatījos uz augšu. Man pretī stāvēja svešinieks. Augsts, spēcīgs, ar tumšām, caururbjošām acīm.
– Tā ir mana sieva! – Tagirs iesaucās, tuvojoties man.
Svešinieks paskatījās uz viņu, tad atpakaļ uz mani.
– Sieva?” Viņa balss bija klusa, bet pārliecināta. – Vai viņa vēlas būt tava sieva?
Es zināju, ka šis ir izvēles brīdis.
Un es to jau biju izdarījis.
– Nē, – es atbildēju.
Un es vairs neatgriezos.
