Provinces pilsētiņas mazajā dzelzceļa stacijā jau no agra rīta kūsāja rosība. Perons bija pilns ar cilvēkiem, kas devās savās darīšanās, sarunājās un nesa smagus koferus. Starp šo burzmu izcēlās trokšņaina kompānija, kas bija atnākusi atvadīties no kāda jaunieša, kurš devās uz militāro dienestu.
Dzelzceļa stacijā viņu sagaidīja nevis viņa līgava, bet gan kāda sieviete no ielas ar bērnu uz rokām… Kareivis uz mirkli apstājās un ar neizpratni teica: “Kas jūs esat?”
Šajā aizraujošajā brīdī prieks un skumjas saplūda vienā. Netālu, nedaudz malā, kāds vīrietis ar akordeonu spēlēja jautru melodiju, kas uzreiz piesaistīja visu klātesošo uzmanību. Daži cilvēki dziedāja līdzi, citi sāka dejot, un daži nespēja noslēpt prieka un skumju asaras vienlaikus.
Visu acis bija pievērstas centrālajai figūrai – izskatīgajam jaunajam karavīram Kirilam. Augsts, ar mugursomu plecos, viņš stāvēja pūļa vidū. Viņa sejā iemirdzējās viegls smaids, bet acīs bija redzams nemiers un nedrošība.
Uz jautājumiem, kas nāca no visām pusēm, viņš atbildēja ar īsām frāzēm, mājot ar galvu, mēģinot nomierināt pūli. Neraugoties uz visu uzmanību, viņš neizlaida no rokām tievo, trauslo meiteni. Viņa cieši pieķērās viņa krūtīm, klusi raudādama un slēpjot seju no visiem.
Šī maigā atvadu aina dažiem izraisīja sirsnīgu smaidu, bet citiem – šķiršanās rūgtumu. Kirils un Ksenija uzauga kopā vienā ielā: viņš palīdzēja viņai mācībās, pasargāja no izsmiekla pagalmā, un viņa atnesa viņam blociņus ar nepadarītiem uzdevumiem, kad viņš bija slims. Viņu draudzība, tāpat kā gadalaiku maiņa, bija nemainīga, un pat tad, kad starp viņiem sāka attīstīties romantiskas jūtas, viņi centās neizjaukt gadu gaitā izveidoto trauslo harmoniju.
Blakus viņiem stāvēja pusmūža sieviete, kuru Kirils maigi apskāva – viņas ārējais stingrums nespēja noslēpt klusās asaras, kas ritēja pa viņas vaigiem. Vēl kāds vīrietis, it kā kā atbalsta simbols, ik pa laikam plātīja karavīru pa plecu. Vecāki un tuvinieki vēlējās, lai šis atvadu brīdis ilgst mūžīgi, taču pēkšņi atskanēja gara vilciena signāltroņa.
Kompānija klusēja, un akordeona skaņas izplēnēja. Visi vērsa acis uz tuvojošos vilcienu un saspringti skaitīja vagonus. “Mūsu vilciens ir ieradies!” – iesaucās viens no kompānijas.
“Kirjuha! Kā pavēlēts!” – ar prieku balsīs sacīja radinieki, kad vagons apstājās tieši viņu priekšā. Tajā brīdī radinieki un draugi ar patiesu prieku metās apskāvienos, skūpstos un vēlēja karavīram visu to labāko. “Godam kalpo, dēls!” – stingri, bet ar drebuļiem balsī sacīja tēvs.