Margo skatījās uz durvīm – bija pienākusi diena, kad viņa beidzot varēs samaksāt savam vīram. Viņas acīs dega dusmas, jo viņa bija gaidījusi šo brīdi divus gadus.
Tiklīdz durvis aizskrēja un viņas sirds no uztraukuma izlēca no krūtīm, viņa ieraudzīja uz gultas glīti salocītas savas mantas un vienu somu pēdējiem sagatavošanās darbiem.
Istabā ienāca uniformēta sieviete:
– Margoša, ir pienācis laiks izkļūt!
Neiztērējot ne mirkli, Margo piecēlās, ātri sakrāja savas mantas un steigšus pameta kameru.
– Ko, jūs nevarat sagaidīt tikšanos ar savu mīļāko? – ņirgājoties sacīja uzraugs, sekojot viņai pakaļ.
Margo neatbildēja, bet gāja ar augstu paceltu galvu. Viņai vairs nerūpēja baumas aiz muguras – viņai bija gana ar dzīves pārbaudījumiem, un tagad viņa bija gatava atriebties tiem, kas bija nodarījuši viņai pāri.
Viņas domās uzplaiksnīja notikumi pirms trim gadiem. Toreiz Margo un Griša bija veiksmīgs pāris, un viņu laulība, piepildīta ar panākumiem, drīz vien bija radījusi plaisas. Mīlestība, kādreiz tīra un sirsnīga, laika gaitā piekāpās rutīnai un ieradumam. Margo uzticējās savam vīram un parakstīja visus dokumentus, ko viņš viņai iesniedza, neiedziļinoties sīkumos. Taču tieši tas kļuva par viņas bojāeju – kādu dienu viņa tika apsūdzēta lielā krāpšanā un līdzekļu slēpšanā. Apmuļķota ar paša vīra, kurš viltoja dokumentus, viņa nonāca aiz restēm, un tiesa, it kā piekukukuļota, ātri piesprieda piecu gadu cietumsodu.
Divus gadus pavadījusi cietumā, Margo ir mainījusies līdz nepazīšanai. No klusas un neaizsargātas sievietes viņa kļuva par spēcīgu personību, kas spēj pastāvēt par sevi. Par labu uzvedību viņa tika atbrīvota pirms termiņa, un tagad viņa labprāt atmaksātu Grišam. Viņas plāni bija skaidri: tieši viņam ir jāatmaksā par to, ko viņš bija nodarījis viņas dzīvei.
Tajā dienā, kad viņai atdeva viņas mantas, uzraugs, paplaukšķinot viņai pa plecu, novēlēja veiksmi:
– Veiksmi, skaistule!
Bet aiz cietuma vārtiem, stāvot uz brīvības sliekšņa, Margo sajuta, ka viņu atkal pārņem bailes. Divus gadus viņa bija kaldinājusi atriebības plānus, un tagad viņa nebija pārliecināta, vai spēs to izturēt. Uz dažiem mirkļiem viņa sastinga, līdz pamanīja tuvojamies pazīstamu figūru.
Tiklīdz viņa viņu ieraudzīja, viņas ķermenis nekavējoties atrada mieru. Tas bija Artjoms – draugs, kurš vienmēr bija viņu atbalstījis, apciemojis cietumā un slepeni ticēja viņas nevainībai, zinot, ka Griša nebūt nebija nevainīgs. Viņš jau sen bija lolojis jūtas pret viņu, lai gan slēpa tās, un gadu pēc apmeklējumu sākuma viņš atzinās viņai mīlestībā. Viņu jūtas kļuva abpusējas: viņa viņā atrada atbalstu, un viņš viņā – mierinājumu un cerību.
– Margo, es nevarēju noticēt, ka šī diena ir pienākusi,” viņš čukstēja, cieši viņu apskaujot.
– Baidījos, ka tu mani neatradīsi, – viņa atbildēja, nervozi smejoties, un piespieda sevi pie viņa.
Cietumā viņa ar Artjoma palīdzību uzzināja daudzus noslēpumus. Viņš, būdams tuvs Grišas draugs, pastāstīja viņai, ka viss šis sašutums radies viņas vīra mīļākās dēļ, kura gribējusi piesavināties daļu uzņēmuma. Griša kopā ar viņu izveidoja netīru plānu, un, kad Margo par to uzzināja, viņa zvērēja atriebties. Artems, neskatoties uz savu stāvokli, vienmēr viņu atbalstīja.
Pēc tiesas procesa Griša izšķīrās no Margo, pilnīgi vienaldzīgs pret viņas likteni. Tad Artjoms un Margo nolēma sākt jaunu kopdzīvi, taču pagātnes atmiņas viņu joprojām nospieda. Kad viņa beidzot pameta cietumu, par iedrošinājumu viņai kļuva Artjoma vārdi:
– Izkļūsim no šejienes. Man vajag nomazgāt šo netīrumu un aizmirst cietuma smaku.
Margota samulsa, bet Artjoms smējās:
– Tu smaržo labāk nekā jebkura sieviete pasaulē!
Viņš maigi noskūpstīja viņu uz pieres un atlaida viņas roku, ļaujot viņai aiziet. Margo pasmaidīja – tagad viņas liktenis bija viņas rokās. Viņa vairs nebaidījās no citu cilvēku skatieniem. Kopā ar Artjomu viņi iekāpa mašīnā un devās viņa mājas virzienā, kur Margota sapņoja par karstu dušu un kafijas tasi. Vēlāk, jau viņa mājīgajā krēslā, ietīta frotē halātā, baudīja pirmo kafijas malku. Tad, apņēmīgi novietojot tasi uz kafijas galdiņa, viņa teica:
– “Tagad parādiet man dokumentus. Man jāpārliecinās, ka viss notika tieši tā, kā mēs bijām plānojuši.
Viņa no nepacietības saspieda plaukstas. Artjoms skatījās uz viņu ar patiesu bijību – Margo viņam bija ideāli piemērota. Viņš uzmanīgi izņēma dažus dokumentus no mazā seifa un pasniedza viņai. Margota tos pieņēma ar smaidu, saprotot, ka šis bija Grišas gals. Viņas rokas trīcēja no laimes un apņēmības – tagad viņš samaksās par visiem saviem noziegumiem.
Smaidot viņa čukstēja:
– Pastāstiet man, kā viss notika. Cietumā es nevarēju noskaidrot visas detaļas, un tagad es gribu dzirdēt visu.
Artems, apskāvis viņas roku, sāka stāstīt, kā viņa māsa, kas strādāja Grišas firmā, apstiprināja viņa nojautu. Izrādījās, ka Griša rīkojies savas mīļākās ietekmē un parakstījis dokumentus, tos nelasot, atslābis un pārliecināts, ka viss notiek pēc plāna.
Margo izbaudīja katru vārdu, jūtot, kā pagātne atkāpjas, dodot vietu jaunai dzīvei. Pēc dažiem mēnešiem viņa apprecējās ar Artjomu. Tagad viņa bija pilntiesīga firmas īpašniece, atņēmusi bijušajam vīram ne tikai viņa daļu, bet arī viņa savrupmāju, un viņas īpašumā nonāca dārgais automobilis. Griša pazuda no viņas dzīves, it kā viņa nebūtu – tiesa apstiprināja, ka viņš labprātīgi atteicās no visa īpašuma un biznesa par labu viņai.
Tajā brīdī Margo sajuta uzvaras saldumu. Viņa smējās, svinot savu jauno dzīvi kopā ar Artjomu, kurš viņai bija palīdzējis atgūt zaudētos spēkus un cieņu. Tagad viņa zināja, ka taisnīgums ir neizbēgams un viņas dzīve ir viņas pašas izvēle.
