Ludmila, pašpārliecināta četrdesmitgadniece, nejauši uzzina par vīra plāniem. Izrādījās, ka Genādijs bez viņas ziņas bija nolēmis svinēt 8. martu ģimenes lokā – viņš uzaicināja vecākus, māsu Tatjanu, viņas vīru un bērnus. Šis lēmums, kas tika pieņemts bez mazākās vienošanās, viņu pārsteidza un sadusmoja. Īpaši aizvainojoši bija tas, cik veikli Genādijs “atbrīvojās” no viņas laika un viņu kopīgās mājas.
“Tas neizdosies,” domāja Ludmila, “arī es varu būt atjautīga. Mēs neļausim tev izklaidēt mammu un māsu uz mana rēķina!”
Iespējams, viņas vīrs vienkārši negribēja tērēties dāvanām, tāpēc izdomāja šādu “izdevīgu” variantu.
“Ak, tu, viltīgais Genādijs! Bet es esmu vēl viltīgāka,” viņa turpināja domāt.
Ludmila vienmēr centās izvairīties no konfliktiem ar savu vīramāti, apzinoties, ka strīdi neko labu nenes. Tomēr viņa zināja, ka Genādija māte viņu nemīl, uzskatīja viņu par augstprātīgu un pārāk lepnu, un viņas attiecības ar vīra māsu Tatjanu atstāja daudz ko vēlamu – viņa greizsirdēja viņu par panākumiem, izskatu un spēju izskatīties nevainojami.
“Tanja, pārstāj skaudināt. Labāk parūpējies par sevi – atsakies no saldumiem un taukiem, pievieno fiziskās aktivitātes, un laime negaidīs,” – bieži atbildot uz bārenēm, sacīja Ludmila.
Tagad, tā vietā, lai baudītu svētkus, viņai nācās visu dienu pavadīt pie plīts, kā pieprasīja vīrs, izliekoties par viesmīlīgu saimnieci ģimenei, lai no saspringtiem smaidiem sāpētu vaigi.
Vakar vakarā, atgriežoties no darba, Ludmila dzirdēja Genādiju skaļi runājam pa telefonu. Ieklausoties viņa saprata, ka viņš runā ar māti – sieva, kā vienmēr, sūdzējās par “grūtībām” savā dzīvē.
“Neuztraucies, mammu, viss uzlabosies. Nāks santehniķis un salabos cauruli. Bez ūdens, protams, nav ne ieejas, ne izejas,” Genādijs smējās, mēģinot mierināt māti.
Situācija viņam nešķita kritiska, un viņš pat ieteica: “Un varbūt uz pāris dienām aizbraukt pie Taņas un viņas tēva, mainīt situāciju?”
Ludmila novilka kurpes un devās uz virtuvi, lai novietotu pārtikas produktus, klausoties vīra sarunas turpinājumā.
“Un kas no tā, ja Tatjana nepieliek galdu? Galu galā tie ir svētki… Tad visi pulcējas pie mums,” Genādijs veikli nomainīja tēmu, un Ludmila neviļus pārsteigta sakustējās.
Viņi vienojās, kā viņš paskaidroja: “Ludmila un es, un tu – ar manu tēvu, Tanku un Dimku. Genādija māte izklausījās sašutusi: “Kāda velna? Ludmila par to nezina!”
Māte viņam apliecināja, ka es visu nokārtošu, ja būs nepieciešams, bet Ludmila jau bija dzirdējusi visu sarunu.
Kad Genādijs nolika klausuli, Ludmila ienāca istabā ar absolūta neizpratnes pilnu seju:
– Tas ir tas, mīļā! Bez manis tu mani “apprecēji”! Kā var kaut ko tādu pieļaut?
Genādijs, nezaudējot savaldīšanos, mēģināja paskaidrot: – Ak, Ļuda, tu jau esi mājās? Vai tu visu dzirdēji? Tātad tu zini, ka maniem vecākiem mūsu dzīvoklī ir noplūde, ūdens ir atslēgts – santehniķis kavējas. Mamma ir skumja, un Tatjana atkal skumja. Tāpēc es nolēmu visus sapulcināt kopā uz mūsu sieviešu svētkiem. Pasēdēsim, parunāsimies, dzeram tēju un kūku.
– Tēja un kūka? – sarkastiski jautāja Ludmila. – Un ko, tu vismaz nopirksi kūku?
– Nu, protams, mēs kaut ko pagatavosim. Galu galā tev vienmēr ir tik garšīgs galds, Ļudmila, – viņš atbildēja, cenšoties noslēpt apmulsumu.
Ludmila zināja, ka šodien viņa nebija plānojusi gatavot galdu viesiem. Viņa nolēma necelt skandālu un ļaut situācijai attīstīties, taču galvā jau bija izveidojusi plānu – dot vīram mācību par viņa neatļauto rīcību un parādīt viņam, ka jāciena citu cilvēku telpa.
Tajā vakarā šī tēma tā arī netika apspriesta – Genādijs izvēlējās klusēt, lai neizraisītu konfliktu.
8. marta rīts Ludmilai sākās kā parasti: agra celšanās, vingrošana, kontrastu duša. Tad viņa devās uz virtuvi, lai pagatavotu vieglas brokastis – kafiju, omleti un grauzdiņus. Genādijs vēl gulēja. Brokastu laikā viņa sapņoja par nelielu pārsteigumu no vīra: ziedi, svētku brokastis vai vismaz kartīte. Taču nekas tāds nenotika.
Genādijs pamodās tuvāk desmitiem, izstaipījās un, domādams, kas nepieciešams svētku galdam, jautāja: – Kādā laikā ieradīsies viesi?
– Ap diviem, – mierīgi atbildēja Ludmila. – Man viss ir gatavs, un man nekas nav jāpērk.
Zem mierīguma aizsega Ludmila centās noslēpt pieaugošo uztraukumu. Neviena no viņas vīramāte, māsīca un pat Dmitrijs, Tatjanas vīrs, viņu nebija apsveikuši – pat ar vienkāršu ziņu. Vienīgais sirsnīgais sveiciens bija zvans no Žeņjas dēla, kurš studēja citā pilsētā un pat bija pasūtījis ziedu piegādi.
Pāris stundas pirms viesu ierašanās Genādijs sāka nervozēt: “Ļudočka, vai tu esi pārliecināts, ka paspēsi laikā? Laika vairs nav daudz, un galds vēl nav klāts! Viņi būs izsalkuši… Viņi zina, cik laba ir tava virtuve, un droši vien taupīs apetīti.
– Džeina, tā vietā, lai nervozētu, aizbrauciet pēc vecākiem. Tatjanas mašīnā viss nebūs paņemts. Paskaties veikalā pēc kūkas – tu solīji tēju un kūku, bet mums tās nav.
– Labi, es aiziešu, bet kādu kūku man vajadzētu nopirkt? – viņš jautāja.
– Tas ir atkarīgs no tevis, izrādi iniciatīvu!
– Labi, es iesim. Bet, lūdzu, pasteidzies ar galdu, – viņš piebilda, pamanījis, kā Ludmila kaut ko ņem no skapja.
Tiklīdz vīrs aizgāja, Ludmila piezvanīja draudzenei Allai – viņas jau sen bija vienojušās slēpņot ārpus pilsētas. Sniegs vēl gulēja, un saulainā diena atnesa vieglu salnu.
– Alle, es esmu gatava! Braucam, slēpošanas centrs gaida! – Ludmila jautri teica klausulē.
Pēc divdesmit minūtēm, tērpusies slēpošanas kostīmā un paņēmusi termosu ar tēju, viņa jau stāvēja pie ieejas, kad atskanēja Genādija skaļā balss: – Ļudočka, mēs esam klāt, laipni gaidīti viesi!
Bet atbildē bija tikai klusums. Genādijs pārsteigts jautāja: – Ko, Ļuda izskrēja uz veikalu? Ieejiet, izģērbieties – es tagad visu noskaidrošu.
Viesi sāka izģērbties šaurā gaitenī, jautri sarunājoties. Visi ar nepacietību gaidīja mielastu, taču dīvainā kārtā ēdiena smarža nebija jūtama. Māte ieskatījās virtuvē un iesaucās: – Kur ir galds? Tas ir tukšs! Kāda izjokošana?
Genādijs steidzās pie vīramātes: – Cik tukšs? Godīgi sakot, es nesaprotu… Tagad es piezvanīšu Ludmilai, noskaidrošu, kas noticis. Varbūt viņa pasūtīja piegādi… Tagad tas ir modē, vai ne?
– Kāds pārsteigums! – māte vīpsnāja piebilda.
– Kur ir Ļuda? – apjukusi Tatjana ieskatījās virtuvē. – Ko mēs ēdīsim?
Genādijs paķēra telefonu un mēģināja piezvanīt Ludmilai: – Luda, kur tu esi? Slēpošanas centrā? Slēpoji? Kā ir ar galdu? Luda, atbildi!
Drīz vien telefonā atskanēja aizkaitināta balss: “Paldies, mīļie! Jūs mani uzaicinājāt ciemos, bet es ne – tā ir tikai nekaunība!
Tad Genādijs, apmulsis, sacīja: – Es nopirku kūku… Vai vēlaties?
– Tēju ar kūku?! – sašutusi iesaucās Tatjana. – Pilnvērtīga svētku galda vietā tāds piedāvājums! Mēs apzināti šodien neko neēdām, gatavojoties svētkiem, un bērni ir izsalkuši! Kā jūs varat tā ņirgāties par mums?
Strīda vidū kāds ieteica doties uz kafejnīcu, bet jautājumi par to, cik izmaksās visas grupas ēdināšana, turpināja sarunu. Beigu beigās saruna pārvērtās vispārējā neizpratnē, un sieva teica: “Jūs ilgi atcerēsieties šos svētkus!”
Tikmēr Ludmilas lūpās, slēpojot pa sniegoto līdzenumu, uzspēlēja viegls smaids, un viņa nodomāja: “Lai viņi atceras – es nevarēšu braukt mājās, kamēr Genādijs nesakārtos dzīvokli!” Tā viņa grasījās viņam dot mācību stundu.
Vakarā, kad viesi bija izklīduši, Ludmila zināja, ka šodien viņai nebūs jāsamierinās ar haosu. Viņa noteikti bija nolēmusi, ka pēc šīs dienas viss mainīsies. Tieši to viņa arī paziņos savam vīram, kad viņš atkal piezvanīs.
Pagāja gads. Ludmila staigāja pa to pašu pavasara ielu, taču tagad viņas gaita bija citāda – pārliecināta un viegla. Genādijs pārstāja uzspiest savas idejas, un pati Ludmila atrada harmoniju: jauns dzīvoklis, paaugstinājums darbā un pat sporta nodarbības kļuva par viņas jauno dzīves posmu.
Katrs 8. marts viņas ģimenei vairs nav tikai kārtējie svētki, bet gan jaunas brīvības un neatkarības simbols.
