Kad Lerijam Hačinsam apritēja 90 gadi, viņš sāka ar bažām domāt par savu mantojumu, jo viņam joprojām nebija testamenta. Kādu dienu viņš nolēma veikt eksperimentu un, pārģērbies par bezpajumtnieku, devās uz savu veikalu, lai noskaidrotu, kurš no viņa darbiniekiem un klientiem būtu cienīgs mantot viņa īpašumu.
Hačinsa kungs bija veiksmīgs un bagāts Teksasas lielākā pārtikas veikala īpašnieks. Ārēji viņš bija savam vecumam pievilcīgs, ar brūnām acīm un sudrabainiem matiem, taču viņa dzīve bija veltīta biznesam. Viņš nekad nebija precējies un viņam nekad nebija bērnu, viņš deva priekšroku savas impērijas veidošanai.
Laikam ritot, viņu arvien vairāk sāka satraukt jautājums: kas mantos viņa darbu? Viņš nebija noskaņots ziedot naudu labdarībai, kā arī negribēja atstāt bagātību tikai tāliem radiniekiem, kuru viņam bija maz, un draugiem, kā viņš zināja no pieredzes, bija grūti uzticēties.
Hačinss sazinājās ar advokātu Viljamu Kārteru, kurš viņam ieteica pārdomāt savas iespējas.
– Vai jums ir radinieki, kas varētu visu saņemt? – Viljams jautāja.
– Radinieki… – Hutchinss atvilka elpu. – Es uzaugu bez ģimenes, un, neraugoties uz visiem maniem panākumiem, neviens nevēlas uzņemties atbildību.
– Es saprotu, – sacīja advokāts. – Padomājiet par to. Es mēģināšu kaut ko izdomāt.
Pēc sarunas ar advokātu Hačinss kungs pārdomāja un saprata, ka atrisināt viņa problēmu nebūs viegli.
Nākamajā dienā viņš apsēdās pie rakstāmgalda un sāka sastādīt iespējamo mantinieku sarakstu, taču pēc dažām stundām saprata, ka nevienu nevar izvēlēties.
Tad viņam ienāca prātā: “Kāpēc gan neizmēģināt viņa darbiniekus?” Un tad viņam ienāca prātā: “Kāpēc gan neizmēģināt viņa darbiniekus?” Viņš nolēma viņus pārbaudīt, lai noskaidrotu, kurš no viņiem patiesi novērtē darbu.
Nākamajā rītā viņš pārģērbās vecās drēbēs, uzlipa mākslīgo bārdu un nopirka lietotu spieķi. Izlikdamies par bezpajumtnieku, viņš devās uz savu veikalu.
– Ej prom, vecais cilvēk! – kliedza kasiere Linsija. – Tādi cilvēki kā jūs šeit nedrīkst ienākt!
– Lūdzu, man vajag mazliet pārtikas, – lūdzošā tonī sacīja Hačinss.
– Jūs esat nepareizajā vietā, – sacīja Linsija. – Bezpajumtniekiem nav vietas šādos veikalos!
Tālāk, ejot cauri veikalam, viņš sastapās ar tādu pašu aukstu attieksmi.
– Kurš ielaida šeit šo veco vīru? – kliedza kāda sieviete rindā. – Viņš šausmīgi smird!
Hačinss bija vīlies. Viņš meklēja starp pircējiem kādu, kas varētu būt atsaucīgs, bet diemžēl neviens nebija gatavs palīdzēt.
– Dodiet viņam naudu un aizsūtiet uz ielas! – ieteica viens no vīriešiem.
Tiklīdz viņš mēģināja paskaidrot savu situāciju, iejaucās veikala pārdevēja:
– Izkāpiet ārā! Mēs nevaram paciest šādu uzvedību!
Bet tajā brīdī atskanēja skaļa balss:
– Atkāpieties no vecā vīra!
Hačinss pagriezās un ieraudzīja jaunu administratoru vārdā Lūiss. Lūisam bija tikai 25 gadi, bet viņš bija kļuvis par vienu no veikala uzticamākajiem darbiniekiem.
– Lūiss, vai jūs nopietni domājat, ka Hačinss ļautu kādam šeit atrasties kopā ar šādu cilvēku? – Izsmieklaini jautāja Linsija.
– Es pazīstu Hačinsa kungu labāk nekā jūs, Linseja, – atbildēja Lūiss. – “Tāpēc, lūdzu, turpiniet savu darbu.
Tad viņš piegāja pie Hačinsa kunga un, atvainojoties par kolēģu uzvedību, piedāvāja viņam palīdzēt.
– “Es atvainojos par savu kolēģu rupjību, kungs,” sacīja Lūiss. – “Lūdzu, ejiet ar mani.
Lūiss par saviem līdzekļiem nopirka ēdienu un pasniedza to Hačinsam.
Hačinss bija aizkustināts.
– Paldies, jaunais vīrietis, – viņš sacīja trīcošā balsī. – Vai es varu jums uzdot jautājumu?
– Protams, kungs, – Lūiss pasmaidīja.
– “Kāpēc jūs man palīdzējāt par spīti visiem protestiem? Jūs varējāt mani vienkārši aizsūtīt uz ielas.
Lūiss atbildēja ar patiesu smaidu:
– Es pats reiz biju tādā situācijā, kad man nebija ne mājokļa, ne līdzekļu. Taču Hačinss man deva iespēju – viņš maksāja īri ar nosacījumu, ka es smagi strādāju. Tas man iemācīja novērtēt laipnību.
Hačinss pasmaidīja. “Tu esi mans mantinieks, Lūiss,” viņš domāja.
Septiņus gadus vēlāk, pēc Hačinsa kunga nāves, Lūisam piezvanīja jurists un paziņoja, ka Hačinss viņam atstājis visu savu īpašumu. Vēstulē bija iekļauts paskaidrojums, kāpēc viņš bija izvēlējies tieši viņu.
Šis stāsts mums atgādina, cik svarīga ir laipnība un godīgums. Lūiss parādīja, ka sirsnībai un smagam darbam ir nozīme, un viņi tika atalgoti.
