Kristīna izgāja no operāciju zāles, dodoties uz savu kabinetu, un juta, kā viņai plīst nervi – rokas trīcēja, seju klāja viegli sviedri, un acīs neviļus parādījās asaras.
– Kristīna Petrovna, vai viss kārtībā? Vai jums kaut kas vajadzīgs? – Jautāja galvenā māsa, ar bažām raugoties uz ķirurģijas nodaļas vadītāju.
– Nē, Alla, paldies, ar mani viss ir kārtībā. Vienkārši esiet uz pēdām: tiklīdz pacients, kuru es tikko operēju, pamodīsies, dodiet man zināt, labi?
– Protams, ka ziņošu. Vai man pagatavot kafiju vai pasūtīt pusdienas? Tā bija sarežģīta operācija. Es esmu pilnīgi sajūsmā par jūsu prasmēm.
– Nepārspīlējiet, – Kristīne asi atbildēja, nervozi raustīdama rokas. – Es tikai paveicu savu darbu.
Alla uzmeta rūtiņu: viņas priekšnieces uzvedībā bija kaut kas nepareizs.
– Pagatavojiet kafiju un atnesiet epikrīzi no 32. nodaļas, – viņa pavēlēja, dodoties koridorā.
Kad viņa iegāja kabinetā, Kristīne iesēdās krēslā, piespiežot rokas sejai. Viņai sāpēja dvēsele: pagātne atkal bija viņu apsteigusi. Viņa atcerējās rūgtos notikumus – traģisko mātes zaudējumu, bērnības šausmas, kad tēvs viņu bija atstājis bērnunamā, un jaunā ģimene nesniedza ne siltumu, ne rūpes. Šīs atmiņas viņu mocīja katru nakti.
Viņas acu priekšā mijās tēli no bērnības, kur likteņa izvēlētais tēvs viņai sagādāja sāpes un nodevību. Viņas sirdi plosa: viņa sapņoja par mīlestību un uzmanību, bet tā vietā saņēma aukstumu un vientulību.
Nākamajā dienā, sastopoties ar tēvu palātā, viņš pastāstīja par savu grūto pagātni, un Kristīna, aizturot asaras, stingri teica:
– Tu mani nodevi bērnunamam, un es tevi aizsūtīšu uz pansionātu!
Tēvs sastinga, nespēdams atrast vārdus, un Kristīna, izlēmusi, aizgāja, pārliecināta, ka pelnītais sods ir vislabākā atriebība.
