Esmu dzimis un uzaudzis mazpilsētā, simts kilometru attālumā no Sanktpēterburgas. Jau no piektās klases zināju, ka, tiklīdz beigšu skolu, noteikti došos uz Sanktpēterburgas institūtu, lai pārceltos uz lielpilsētu. Es cītīgi mācījos, paturot prātā savu mērķi.
Lai ar augstiem vērtējumiem nokārtotu vienoto valsts eksāmenu, divas vasaras pēc kārtas strādāju, lai ietaupītu naudu par skolotājiem. Mūsu ģimene tolaik nebija no turīgākajām. Un tad pienāca mīļais brīdis.
Es saņēmu skolas atestātu un ar saspringtu sirdi devos uz Sanktpēterburgu, lai pieteiktos studijām universitātē. Joprojām atceros to sviestmaižu garšu, ko māte man ceļā pagatavoja.
Man neticami paveicās. Es ne tikai iestājos uzreiz divās augstskolās, bet bija arī brīvas vietas kopmītnēs! Nepārdomājot, es izvēlējos pareizo variantu. Es ievilku visas savas mantas istabā un izelpoju. Sākumā bija ļoti grūti.
Ar stipendiju nepietika ne pārtikai, ne apģērbam. Es pat nerunāju par izklaidi. Man bija jāstrādā nepilnas slodzes darbs, kas nozīmēja, ka es atnācu uz savu istabu pusmatains no noguruma un uzreiz aizmigu.
Taču Sanktpēterburga man patika, es sajūsminājos par tās ielām, pagalmiem un skaistumu. Par savu pilsētu domāju reti: mani tā īpaši nevilināja.
Es ne pārāk bieži zvanīju savai ģimenei. Un tad, kad mamma uzzināja, ka man ir noplūduši ziemas zābaki (un tuvojās ziema), viņa man atsūtīja sūtījumu ar jauniem zābakiem. Brīnišķīgi satraukusies, es atvēru kasti, sāku tos aplūkot…
kad pēkšņi no zābaka tieši zem manām kājām izkrita šokolādes tāfelīte. Tā bija piena šokolādes tāfelīte kabatlakatiņā, mana mīļākā. Es paskatījos uz to un sajutu, kā man pa vaigiem tek asaras.
