Tas viss notika šorīt autobusā. Kāds jauns vīrietis iekāpa autobusā ar somu, no kuras tik tikko bija izslīdējusi militāra forma. Pēc pāris minūtēm atskanēja telefona zvans… Mēs sēdējām mikroautobusā. Uzkāpa jauns puisis. Viņš bija civilā apģērbā.
Viņam līdzi bija ceļojuma soma, no kuras tikko bija izslīdējis militārais mundieris. Viņš skaļi sveicinājās ar visiem. Cilvēki pārsteigti skatījās uz viņu. Viņš apsēdās pie loga.
Un viņa acis, viņa acis bija neticami gaišas no laimes. Mēs visi viņu vērojām. Pēc pāris minūtēm piezvanīja viņa telefons. Un tad šis ceļotājs sāka runāt. Un viss mikroautobuss sastinga gaidās… “Māmiņ, vai tu mani dzirdi, nerunā?
Mammu, es esmu šeit, vai tu dzirdi? Es esmu gandrīz mājās! Es tevi pēc pāris minūtēm redzēšu, mammu! Māmiņ, nerunā! Man ir desmit dienu atvaļinājums! Māmiņ, es tevi tik ļoti nokavēju!
Sievietes mikroautobusā nespēja savaldīt asaras. Un jaunais vīrietis, iegrimis sarunā ar māti, to visu pat neredzēja. Un tajā brīdī visi saprata, ka, ņemot vērā stāvokli, kādā Ukraina dzīvo jau vairāk nekā piecus gadus, šie bija laimīgākie, vēlamākie vārdi viņiem abiem – mātei un dēlam. “Māmiņ, nerunā, es esmu atbraucis!
