Pirms dažām dienām Marusjai apritēja 13 gadi. Bet viņa palika viena. Neviens no kaimiņiem negribēja uzņemt meiteni, kas jau bija diezgan pieaugusi. Viņi visi purināja galvas, žēlojās meitenei, dāvināja viņai šokolādes, bet viņi negribēja viņu uzņemt. Mammas māsa, tante Marina, teica, ka viņai pašai ir divas atvases un viņa nevar atļauties trešo. Viņas vecmamma Ļuba, pie kuras viņa ar vecākiem mēdza ciemoties un vienmēr palīdzēja, kā vien varēja, arī meiteni neuzņēma. Viņa nepaskaidroja, kāpēc.
Tēta brālis dzīvoja ziemeļos un, iespējams, nezināja, ka viņa brālis ir aizgājis. Marusja tika nogādāta bērnunamā. Kopā ar viņu istabā bija trīs meitenes, divas viena vecuma un viena divus gadus vecāka, bet viņai paskaidroja, ka vecāko meiteni drīz pārcels uz citu istabu. Jaunās draudzenes aizveda Marusju, lai parādītu viņai, kur atrodas ēdamistaba, atpūtas telpa, bibliotēka. Viņi nejautāja, kur ir viņas vecāki, un tas bija labi, jo Marusja nebija gatava atbildēt uz šo jautājumu. Katru reizi viņas mute nodevīgi savilkās, balss sāka trīcēt, un no acīm sāka tecēt asaras.
Nedaudz vēlāk atnāca skolotāja Inna Ivanovna un aizveda meiteni uz ēdamistabu, jo pusdienas jau bija pagājušas un viņa bija izsalkusi. Pagāja mēnesis, un Marusja pierada pie bērnunama kārtības, viņai pat sāka patikt, un reizēm viņām tika ļauts pastaigāties pa pilsētu vienām. Naktīs Marusja sāka gulēt un gandrīz pārstāja raudāt spilvenā par mammu un tēti. Kādu dienu vecākās meitenes sāka viņu ņirgāties. – Tevi pameta vecāki, jo tu esi neglīta, ha, ha, ha! – Tā nav taisnība, – sacīja Marusja, – viņi nomira. – Viņi aizbēga no tevis, lai tevi neredzētu, – meitenes smējās. – Nē, viņi nomira, viņi avarēja ar mašīnu, – raudāja Marusja. Tad viņa sāka raudāt vēl spēcīgāk, un pēkšņi kļuva tumšs.
Marusja pamodās savā istabā uz gultas, blakus viņai sēdēja medmāsa un viens no istabas biedriem. Vai kaut kas sāp?” medmāsa jautāja. “Man reibst galva,” Marusja čukstēja. “Nu, tas nav nekāds brīnums, tu stipri triecies pa galvu, kad nomaldījies,” sieviete maigi noglāstīja viņas galvu. “Es atceros, ka raudāju,” meitene sacīja. “Guli, necelies, citādi var kļūt sliktāk,” teica medmāsa un aizgāja.
Vēlā vakarā pie Marusjas istabā pienāca tās pašas meitenes, kuras bija par viņu smējušās. “Piedodiet mums, mēs tikai jokojām, mēs nedomājām, ka jūs tāda būsiet,” viena no viņām vainīgi sacīja. “Nekas,” Marusja čukstēja. “Kā jūs sauc?” otra meitene jautāja. “Marusja.” “Vai jūs mums piedosiet? Mēs tiešām negribējām tevi tik ļoti sāpināt, mēs nezinājām par taviem vecākiem, mēs vienkārši kliegām,” sacīja pirmā meitene. Es jums piedodu, – sacīja Marusja.
Pēc trim dienām Marusja jutās labāk un drīkstēja piecelties no gultas. Viņa uzreiz devās uz bibliotēku, lai pasēdētu un palasītu kādu grāmatu. Tajā pašā laikā ienāca meitene, kas bija atnākusi atvainoties. “Sveiki, man tev ir pārsteigums,” viņa teica. “Kas ir?” jautāja Marusja. “Es redzēju tavā personas lietā, ka tev ir tēvocis un viņa adrese. Mēs ar meitenēm uzrakstījām viņam vēstuli, un viņš teica, ka nezina par tava brāļa traģēdiju un ka atbrauks un izņems tevi no slimnīcas, tiklīdz varēs.” – Tiešām?
“Tēvocis Miša atbrauks mani paņemt?” Marusja bija satraukusies. “Jā!” meitene viņai pasmaidīja. Marusjas dienas tagad kļuva gaišākas, gaidot tēvoča ierašanos. Kādu dienu pēc brokastīm skolotāja ienāca istabā un teica: “Marusja, tev ir viesis.” “Kas?” “Nāc un pats ieraudzīsi!” Skolotāja neatklāja noslēpumu. Marusja jau no tālienes atpazina savu mīļāko tēvoci.
Viņa metās viņam ap kaklu un sauca: “Miša!” Viņš apskāva meiteni, piespieda viņu pie sevis un tad atvilka prom. “Cik tu esi izaugusi liela, Maruša!” viņš aizrautīgi sacīja: “Skrējies, sakravā savas mantas, tu brauksi ar mani. Marusja kā lode ieskrēja savā istabā, savāca savas vienkāršās mantas, noskūpstīja istabas biedrus. Viņa skrēja uz tēvoča māju. Pusceļā viņa kaut ko atcerējās un aizskrēja līdz vecākās meitenes istabai. “Paldies!” viņa apskāva savu bijušo pāridarītāju. “Tu aizbrauc?” meitene mājināja ar somu. “Jā, tēvocis ir atbraucis mani paņemt,” priecīgi sacīja Marusja un atkal apskāva meiteni.
