Kristija tikko bija beigusi universitāti, pēc profesijas viņa ir modes dizainere, un pirmais, ko viņa darīja, bija uz laiku sāka strādāt apģērbu veikalā par konsultanti. Klientu bija daudz, taču tas nebija slavens vai zīmolu veikals. Kādu vakaru, divas stundas pirms veikala slēgšanas, veikalā ienāca 50 gadus veca sieviete.
Viņa ilgi kaut ko izvēlējās, un Hristīna nolēma pieiet pie viņas, neskatoties uz to, ka cita pārdevēja, Hristīnas draudzene, bija paredzējusi, ka viņa neko nepirks. Sieviete teica, ka viņai drīz būs jubileja un viņai vajag izvēlēties kaut ko atbilstošu savam vecumam – ne pārāk jaunatklātu, kaut ko vienkāršu, bet tajā pašā laikā elegantu.
Beigu beigās viņa izvēlējās zaļu kleitu ar svītrām, noskaidroja cenu un izgāja no veikala. Nākamajā dienā viņa atgriezās tajā pašā laikā, bet šoreiz ar dēlu. Dēls bija izskatīgs vīrietis, platspalvains, sava auguma dēļ uz visiem skatījās no augšas, un ar ļoti skaistām debeszilām acīm, paslēptām aiz brillēm, viņš apbūra meitenes.
Kristīnai bija neērti uz viņu pat paskatīties, un viņš, gluži pretēji, uzmanīgi uzlūkoja Kristīni, liekot viņai sārtoties… Nākamajā dienā pēc veikala slēgšanas tas pats puisis stāvēja pie veikala durvīm un kādu gaidīja.
“Man likās, ka tik skaistai meitenei ir bīstami vienai pašai doties mājās, tāpēc nolēmu viņu pavadīt,” viņš teica, ar tikpat caururbjošu skatienu raugoties Kristīnei acīs. Komplimenti un ziedu pušķis ļāva Kristīnai saprast, ka viņš bija ieradies ne velti.
Viņu tikšanās sāka notikt arvien biežāk. Un drīz pāris vairs nespēja slēpt savu mīlestību viens pret otru. Ja kāds pirms gada Kristīnai būtu teicis, ka viņa atradīs sava mūža mīlestību šajā nenozīmīgajā darbā, viņa nekad nebūtu tam noticējusi.
