Nesen redzēju šādu attēlu. Uz ielas stāvēja veca kundze ar izstieptu roku. Viņa pati bija sasvērusies, tērpusies vecā, noplukušā mētelī. Zem mēteļa bija izslīdējis plāns vasaras halāts, kas viņu nemaz nesildīja. Vecmāmiņai uz galvas bija plāna šalle, bet kājās – nolietotas kurpes, kas acīmredzami nebija īstā izmēra.
Vecmāmiņa neko neprasīja garāmgājējiem, viņa stāvēja klusu un skatījās lejup. Bija grūti saskatīt viņas seju, bet, kad tas izdevās, es nespēju tajā nolasīt nevienu emociju. Viņas acīs un iekšienē bija tukšums. Garām vecmāmiņai gāja divi pusaudži, apmēram 15 gadus veci.
Viņi skaļi smējās, lietojot nekulturālu valodu, un tik skaļi. Šo sašutumu varēja dzirdēt visa iela. Neraugoties uz savu jauno vecumu, puiši jau smēķēja un izplatīja apkārt dūmus, parādot, cik viņi ir forši un “pieauguši”. Zēni piegāja pie nabaga vecās kundzes, iebāza viņai rokā cigarešu izsmēķi un smejoties aizskrēja prom.
Vecā dāma pārsteigumā nopriecājās, viņai pakustējās kājas, un viņa apsēdās uz zemes. Viņa sāka pūst uz rokas, un viņas acīs parādījās lieli asaru pilieni. Tad pie vecmāmiņas pieskrēja kāds zēns, trešās klases skolnieks. Viņš nekavējoties palīdzēja vecmāmiņai piecelties. – “Vecmāmiņ, nerakstiet.
Lūk, mans pīrāgs, tas vēl karsts. Gaidi mani šeit, bet nekur neej. Es dzīvoju netālu, es tūlīt atgriezīšos. Vecmāmiņa paņēma pīrāgu; tiklīdz viņa gribēja pateikties zēnam, viņš aizbēga prom, atstājot blakus savu portfeli. Viņš atgriezās pēc piecām minūtēm. Viņam līdzi bija jods un pārsējs.
Zēns apstrādāja vecmāmiņas brūci. Un tad viņš viņai atdeva savu cūciņu. – “Es esmu krājis naudu automašīnai, man jau ir daudz naudas, tā ir pilna. Bet es varu ietaupīt vēl, un šī ir tev. Lai apturētu vecmāmiņas raudāšanu, zēns viņu cieši apskāva. Vecmāmiņa varēja dzirdēt, kā zēna sirds strauji pukst. Tā bija vislielākā un labestīgākā sirds pasaulē.
