Manai vīramātei ir divi dēli: jaunākais, kurš ir mīlēts un lolots, un vecākais, kuram visi ir parādā visu. Viņiem ir divas vedeklas: jaunākā sieva, kas uz savu sieviņu skatās ar degunu; un es, vecākā sieva, kas uzreiz nosaka robežas. Vīrs mani atbalstīja: “Es negribu, lai tu mātes priekšā staigātu uz pakaļkājām.
Mani neapmierina viņas attieksme pret mani. To, ka man ir mīļais dēls un mīļā vedekla, un mēs esam tur, mēs mierīgi pieņēmām un sākām dzīvot savu dzīvi. Bez mātesmeitas visredzīgās acs un garā deguna. Mēs ar vīru sapņojām par mājas iegādi. Mēs taupījām, taupījām, taupījām, taupījām, un pirms trim gadiem iegādājāmies māju ciematā.
Tajā ir āra labierīcības, nepieciešams kārtīgs remonts, bet ir liels zemes gabals, attīstīta infrastruktūra un netālu ir komunikācijas. Tas nav tālu no pilsētas, un mums ir automašīna, tāpēc uz darbu varam nokļūt bez problēmām. Pirkumu ieradās apskatīt mana vīramāte, kuru pavadīja viņas mājdzīvnieki. No viņu sejām nepazuda riebums – gluži kā dāmām no augstākās sabiedrības kurvīša.
Izteikušas savu riebumu, viņas aizgāja. Pēc tam viņas nekad vairs nepalaida garām iespēju izteikt savu nicinājumu par mūsu īpašumu. Bet mēs nepievērsām tam uzmanību, paņēmām kredītu un lēnām, bet pārliecinoši pārbūvējām māju: piebūvējām tai vannas istabu un tualeti, ievilkām ūdeni, ierīkojām apkures sistēmu, nomainījām logus, aizmūrējām…
Īsāk sakot, mēs izveidojām ērtu māju. Pirms nedēļas svinējām vīra dzimšanas dienu. Protams, tika uzaicināta arī viņa ģimene. Man sagādāja patiesu prieku redzēt viņu acis un atplestās žokles. Viņi visu svētku laiku pavadīja, sēžot apkārt kā putekļu maisā.
Un aizvakar pie mums bez ielūguma ieradās mana vīramāte un ar tādu izskatu, it kā darītu kādu pakalpojumu, piedāvāja apmainīt mūsu māju pret savu mājdzīvnieku dzīvokli. Saka, ka mums būs vieglāk nokļūt uz darbu, un viņas svaigs gaiss vairāk noderēs mazbērniem. Viņas vīrs iebakstīja viņai ar pirkstu zem deguna: – “Tā ir mūsu atbilde jums un jūsu mājdzīvniekiem.
