– “Es tevi vairs nevaru paciest!” Oļena kliedza uz saviem 2 un 5 gadus vecajiem dēliem. Viņa nebija precējusies mīlestības dēļ. Viņas vīrs, kurš bija turīgs, bet vecs, nebija tas, kuru viņa būtu mīlējusi. Viņa negribēja bērnus un nekad nav iedomājusies sevi kā māti. Viņi nodzīvoja kopā 5 gadus, pēc tam vīrs viņai izvirzīja ultimātu: šķiršanās vai bērni.
Oļena izvēlējās otro iespēju un dzemdēja divus dēlus. Tomēr viņa neizrādīja mātes mīlestību: bērnus lielākoties audzināja auklītes. Divus gadus pēc jaunākā zēna piedzimšanas viņas vīrs nomira. Viņš bija bagāts, un Oļena uzskatīja, ka viņa īpašumam būtu jānonāk viņai un viņas dēliem. Turklāt Olenai bija slepens mīļākais, un viņa vēlējās būt kopā ar viņu, un bērni neietilpa viņas nākotnes plānos.
Nevilcinoties viņa nolēma sūtīt savus dēlus uz bērnu namu, lai viņus adoptētu ģimene, kas viņus mīlētu vēl vairāk. Neraugoties uz viņu lūgumiem, Oļena atteicās no viņiem atteikties: -Jūs esat man apgrūtinājums, un jūsu tēvs neatgriezīsies. Nepilnas trīs nedēļas pēc vīra nāves viņa saņēma negaidītu atklāsmi.
Vīrs testamentā savu bagātību bija atstājis tikai saviem dēliem. Oļena, kura bija cerējusi, ka mantos visu, nesaņēma ne santīma. Izmisuma pārņemta, viņa centās atgūt savus bērnus, taču viņus jau bija adoptējis kāds mīlošs pāris. Visa manta, ieskaitot māju, nonāca jaunajā ģimenē, un Oļena palika bez naudas un uz ielas.
