Visiem puišiem patika trauslā blondīne Marička. Taču skaistule nesteidzās atbildēt džentlmeņu simpātijām. Puiši bālējās no viņas skaistuma, bet viņa juta, ka tikšanās ar savu vienīgo vēl priekšā. Kad Maša atveda savu līgavaini uz tikšanos ar vecākiem, viss ciemats bija pārsteigts. “Kā tik skaista meitene var iemīlēties šādā puisī?” cilvēki čukstēja: “Viņš nav līdzīgs mūsu Maričkai. Pat Maričkas māte neticēja, ka viņas meita ir gatava pavadīt savu dzīvi ar šo puisi. Viņa vēlējās savam bērnam vislabāko dzīvi.
Un Andrijs ne tikai nav izskatīgs, bet arī nav iespējams, viņš ir no nabadzīgas zemnieku ģimenes.” Mamma, Andrijs ir labs un sirsnīgs. Viņš mani mīl, un es mīlu viņu. Tas ir pats svarīgākais. Es zinu, ka visi man atgādina par manu skaistumu. Viņi saka, ka es varētu atrast skaistāku vīrieti.
Bet skaistums nav mūžīgs. Tikai mīlestība ir mūžīga,” atzina Marička. Par laimi, viņas vecāki neapšaubīja meitas izvēli. Drīz pēc tam viņi ciematā nosvinēja greznas kāzas. Pāris nolēma palikt pilsētā, jo Andrijam tur bija darbs, bet Marička pabeidza studijas. Vēlāk pārim piedzima dēls, bet pēc gada – meita.
“Halia, ja tu zinātu, cik ļoti viņš mīl manu Mariju, cik ļoti viņš spēlējas ar bērniem,” Marijas māte vairākkārt ir teikusi draudzenei pēc jaunās ģimenes apmeklējuma. Arī viņa nopelna daudz naudas, tāpēc ir nogurusi. Taču viņa rūpējas par Maričku, rūpējas, lai viņa atpūstos un izgulētos. Un vai zini, kā viņa sauc manu meitu? Zilas acis laimīgas…
Pēc šīm sarunām daudzas sievietes ciematā sāka rūpēties par Maričku. Galu galā neviena no viņām nebija cietusi no nelaiķa vīra. Bija arī tādas, kuras bez jebkādas palīdzības uz saviem pleciem nesa visu saimniecību un bērnu audzināšanu. Viņas cieta par skaistiem, uzticamiem vīriešiem. Tāpēc neviens nekad nepieminēja, ka Andrijs ir neglīts un nav piemērots Maričkai. Pēc dažiem gadiem viņu ģimeni piemeklēja nelaime. Marička atgriezās no darba un viņu notrieca automašīna.
Kā izrādījās, autovadītājs bija iereibis. Jaunā sieviete tikko izdzīvoja un guva nopietnas traumas. Ārsti viņai teica, ka viņai būs nepieciešama ilgstoša rehabilitācija. Ciema sievietes apsprieda šo negadījumu un domāja, vai Andrejs kādu dienu atstās savu slimo sievu un divus bērnus. Taču viņam nebija nodoma atstāt savu Maričku. Viņš pats rūpējās par bērniem, mazgāja veļu un gatavoja ēst, skrēja uz slimnīcu, lai redzētu savu mīļoto.
Un viņš vienkārši teica: “Neuztraucieties. Viss būs labi. Mēs kopā pārvarēsim visus pārbaudījumus. Tu esi mana zilā laime. Viņam nācās iemācīt sievai nostāties uz savām kājām un otro reizi dzīvē spert pirmos soļus. Taču, pateicoties viņa mīlestībai, Maričkas dzelonis bija pazudis. Pāris ilgus gadus dzīvoja savstarpējā sapratnē un cieņā. Taču arī tagad, kad abi viņu bērni un mazbērni ir izauguši, sirmgalvis savu sievu sauc par savu zilā acu laimi.
